No 1. klases Zaporižjā uz bērnudārzu Ogrē – ukraiņu meitenes iejūtas mūsu izglītības sistēmā

Kā runāt ar kara bēgļiem, kuri vēl tikai bērnudārza vecumā un kā palīdzēt mazajiem iekļauties latviešu grupiņās, tagad ir ikdiena arvien vairāk pirmsskolām Latvijā.

Bērnudārza audzinātāja palīdz Alīnai trāpīt pa volāniņu. Abas ar māsīcu Mašu jau otro nedēļu apmeklē pirmskolas izglītības iestādi (PII) "Saulīte" Ogrē.

Ukrainā abas šogad beigtu pirmo klasi – tur skolu sāk no sešiem gadiem. Dienā, kad filmējam, Alīnai aprit precīzi septiņi.

"Es baidījos, kad mani cēla uz krēsla! Ukrainā tā nedara," stāsta māsīcas Alīna un Marija.

Pārsvarā māsīcas turas kopā. Jūtas brīvi – skrien, rāpjas, dauzās arī ar pārējiem bērniem. Izskatās labi iejutušās.

Grupiņa ir latviešu, bet ar vienaudžiem saprotas, jo vairums bērnu nāk no jauktajām ģimenēm un runā krieviski. Palīdz tulkot un apgūt pirmos vārdus.

Alīna un Marija stāsta, ka jau iemācījušās – požalusta – nozīmē lūdzu, bet spasibo – paldies, tikmēr "Net" – šo nevar. Meitenes māk pateikt arī labu apetīti.

Visvairāk Latvijā abām patīkot ēdiens – pirmajā dienā, kad meitenes atnāca šurp maltītē tika pasniegtas bulciņas ar ķiršiem. Abām garšo bulciņas ar ķiršiem.

Jāļauj bērniem izdzīvot bērnību, pārliecināta ir abu ukraiņu meitenīšu audzinātāja, kura arī pārējos grupiņas biedrus aicina neiztaujāt meitenes par karā piedzīvoto, bet gan stāstīt par latviešu tradīcijām, skaistākajām vietām. Un tas darbojas!

Tatjana Peškova

bērnudārza audzinātāja

"Mūsu vecāki bija ļoti pretimnākoši, sagādāja drēbes. Meitenes, protams, atbrauca bez čībām un halātiem, to vecāki sameklēja un iedeva. Viņi bija iniciatori, lai bērnus pirmajā dienā uzņem svinīgi – uzcienājām ar Latvijas kārumiem."

Šajā Ogres dārziņā "Saulīte" vien šonedēļ dokumentus kārtoja jau sestais ukraiņu bērniņš. Pagaidām visus integrē esošajās grupās. Ja vajadzēs, domās par atsevišķu grupu tikai Ukrainas bēgļiem.

Marina Griga

Ogres PII "Saulīte" vadītāja

"Protams, jautājumu vairāk nekā atbilžu. Bet izrunāts ar visu kolektīvu, ka tie ir bērni. Esam ārpus politikas. Katram šeit jājūtas droši, lai vide ir patīkama un lai viņi smaidītu."

Pēc pārdzīvotā smaids tiešām ir pats galvenais. Katra ar vienu čemodānu un kādu maisiņu pie rokas – meitenes ar mammām Zaporižjas pilsētu pameta lielā steigā. Vēl bija sals, tāpēc svarīgi bija paņemt bērniem siltas drēbes. Tēvi, protams, palika.

Oļesja

kara bēgle no Ukrainas

"Lēmums nāca ļoti grūti. Es biju kategoriski pret aizbraukšanu, bet, kad dzirdēju, ka mūsu prezidents paziņoja, cik bērnu jau gājuši bojā un lai katrs glābjas un bēg, kur var, pus dienas laikā sakravājāmies un aizbraucām."

Trīs dienas ar autobusu cauri Ukrainai vien – brauciens, kas parasti aizņemtu dažas stundas. Maskēšanās, aizdedzes izslēgšana. Tā kā autobuss pilns ar bērniem, kad nosalst, nedaudz atkal iedarbina. Līdz beidzot visas tika galā, un nu apmetušās zem daudzbērnu ģimenes jumta Ikšķilē.

Vecākā māsa Jūlija devītās klases diplomu saņems Jaunogres vidusskolā. Tā ir mazākumtautību skola. Satiekam viņu pirmajā dienā pēc stundām.

Jūlija

kara bēgle no Ukrainas

"Es ļoti pārdzīvoju. Kad braucām uz skolu, man trīcēja ceļi, bet nu jau vairāk vai mazāk esmu iejutusies. Sagaidīja mani ar skatieniem. Kāds pamāja, kāds nopētīja. Skolotāja ļoti palīdzēja. Izrādīja visu skolu. Klasesbiedri arī palīdz."

Jūlijas klasē ir vēl trīs ukraiņu zēni. Kamēr TV3 Ziņas filmēja sižetu, kancelejā dokumentus iesniedza vēl viens ukrainis. Skolā jau mācās deviņi kara bēgļi, vēl gandrīz tikpat mācības gatavojas uzsākt tuvākajā laikā.

"Mācību ziņā viss notiek tāpat kā pie mums Zaporižjā. Tikko bija ķīmijas stunda, un skolotājs runāja latviski, bet pārtulkoja arī krieviski. Man patika, kā mani šodien uzņēma. Domāju, ka ar katru dienu būs tikai lielāks prieks iet uz skolu," domā Jūlija.

Un, kas svarīgi – ar prokrievisku nostāju ukraiņu meitenei skolā nav nācies saskarties.