22 tūkstoši eiro mēnesī.. Emīla un tūkstošiem cilvēku dzīve ir līdzcilvēku rokās, jo valsts nekompensē vajadzīgās zāles

Emīls ir vienīgais dēls saviem vecākiem. Jaunietim ir 19 gadi. Vecums, kad dzīve tikai sākas: ir sapņi un plāni par nākotni, bet puisim šobrīd tā ir cīņa.

Rudenī atklātā diagnoze radikāli izmainījusi visas ģimenes ikdienu.

"28. oktobris, mana dzimšanas diena, kad bija saņemta tā ziņa. Emīlam identificēts audzējs galvā," saka Emīls tētis.

Sekoja operācija un vēl smagāka realitāte.

"Pēc operācijas atkal no jauna jāmācās smaidīt, ēst, rakstīt, staigāt," stāsta Emīla mamma.

Šobrīd jaunieša vienīgā cerība ir medikamenti. Tie bija jāuzsāk lietot nekavējoties. Taču zāļu izmaksas ģimenei ir nepanesamas – 22 tūkstoši eiro mēnesī.

"Protams, summa izsita pamatu no kājām. Jo sapratām, ka bez līdzcilvēku palīdzības neko neizdarīsim. Tas ir ļoti sāpīgi," saka jaunieša mamma.

"Onkoloģijas centrā aicināja uzrunāt labdarības organizāciju "ziedot.lv", jo viņi ātrāk sarūpēs šos līdzekļus nekā valsts," stāsta Emīla tētis.

Pateicoties ziedotājiem, pirmie medikamenti jau saņemti. "Man šķiet, mēs visi morāli sabrukām. Arī Emīls.. ne paiet varēja, neko, bet līdz ko sāka ienākt nauda, tad atgriežas cerība."

Terapija nozīmēta gadam. Vēl nepieciešami vairāk nekā 200 tūkstoši eiro. Nacionālais veselības dienests šonedēļ apliecinājis, ka mazu daļu – 30 tūkstošus kompensēs. Un tas nozīmē vienu, dzīvība atkarīga no līdzcilvēku palīdzības.

"Protams, mums ir maza Latvija ar lielu un siltu sirdi, bet nevar būt sistēma, ka visu laiku jālūdz, jo tas ir sāpīgi," saka puiša mamma.

Taču šis stāsts nav tikai par vienu ģimeni. Katru gadu tūkstoši pacientu Latvijā nonāk līdzīgā situācijā.

"Varbūt tur augšā sēdošiem šis ir tikai cipars, ja viņi aiz tiem cipariem redzētu cilvēkus, iespējams, tā attieksme mainītos," saka biedrības "Palīdzēsim viens otram" vadītājs Edijs Pipars.

Biedrība "Palīdzēsim viens otram" regulāri saņem palīdzības lūgumus no cilvēkiem, kuriem valsts ir atteikusi atbalstu.

"Kā tas ir iespējams, ka Tev dakteris izraksta inovatīvas zāles, mūsdienīgas, un beigās valsts tik svarīgā brīdī pagriež muguru," neizpratnē ir biedrības "Palīdzēsim viens otram" onkoloģijas grupas vadītāja un žurnāliste Inese Supe.

Biedrības pārstāvji lūguši Valsts prezidentu iesaistīties, izmantojot savu ietekmi, lai veicinātu steidzamu politisku lēmumu pieņemšanu.

"Mūsu valstī katru gadu nomirst 8000 cilvēku, kurus medikamentozi varēja izārstēt. Patlaban kompensējamo zāļu sarakstā gaida 80 zāles, kas jāiekļauj, lai 7000 dažādu diagnožu pacienti varētu normāli ārstēties," saka Supe.

Tūkstoši cilvēku šobrīd dzīvo starp "var ārstēt" un "nav iekļauts sarakstā". "Tā ir jocīgi salīdzināt, bet mums nevajag karu, mums cilvēki mirst tāpat, jo sistēma to pieļauj."

Un tad sākas ziedojumi, kampaņas, cilvēku līdzjūtība. Dzīvība pārtop projektā. Ar termiņu. Ar summu. Ar cerību, kas jāizlūdzas. Daži savāc. Daži nepaspēj. Bet ir arī tādi, kas pat nemēģina.

"Te nav jautājums, kurš ir pelnījis dzīvot, kurš nē. Tas ir neētiski, katrs ir pelnījis dzīvot. Ja esmu maksājis nodokļus, valstij jābūt tādai pašai atbildībai, kāda man ir pret valsti," saka Edijs Pipars.

Biedrības aicinājumam prezidents ir atsaucies, mudinot atbildīgās institūcijas risināt zāļu pieejamības jautājumu. Veselības ministrija šobrīd gatavo sarunām nepieciešamos materiālus.

"Zāļu daudz un finansējums vajadzīgs liels. Ja skatāmies uz kopējiem cipariem un šobrīd ar tām vajadzībām, kas ir diabēta, Pārkinsona u.c. slimībām – vajag 200 miljonus, " saka Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere.

Pēdējos gados finansējums kompensējamo zāļu apmaksai ir pieaudzis līdz vairāk nekā 324 miljoniem eiro gadā.

"Protams, zinātne iet uz priekšu straujāk nekā spējam nodrošināt zāļu kompensāciju," saka Kaupere.

Valsts budžetā šie papildu miljoni ir tikai atsevišķa pozīcija, bet pacientam tā ir iespēja dzīvot. Un kaut kur starp šiem diviem punktiem ir lēmums: nevis medicīnisks, bet politisks. Tik vienkāršs. Un reizē tik nežēlīgs.