Sestdien visā pasaulē tiks atzīmēta Publiskās adīšanas diena. To plašai publikai pieejamās vietās – uz soliņiem, parkos, āra kafejnīcās – rīko dažādi rokdarbnieču klubi un entuziasti vairākās Latvijas pilsētās.
Adīšanas svētkiem gatavojas arī Kuldīgā. Nesteidzīgās sarunās savu laiku, adot pie Ventas, pavada daiļās rokdarbu kopas "Čaupe" dalībnieces.
Kuldīgas daiļās dāmas satiekas piektdienās un divas stundas velta savam vaļaspriekam – adīšanai, bet jūnijā publiskās adīšanas dienas ietvaros iziet cilvēkos.
Šajā adīšanas sezonā ir iejaucies koronavīruss, bet adīšanas dēļ, kurai piemīt māka nomierināt, šis laiks dāmām pagājis raženi.
"Adīšana tiešām nomierina. Pa to laiku esmu uzadījusi pussvārkus, kā arī somu vasarai. Jāiešuj odere, lai varētu tālāk to tamborēt, un kādus divus vai trīs pārus zeķu. Tā ka ražīgi, jā," stāsta adītāja Sarmīte Rožkalne.
"Man pagāja ļoti labi! Saadīts ir daudz. Mazbērniem, radu bērniem, zeķes… Tā kā Ziemassvētkos būs ko dāvināt," piebilst adītāja Ārija Vikmane.
Publiskās adīšanas dienā dāmas labprāt palīdz arī iesācējiem. Kuldīgā šie svētki tiek atzīmēti jau astoņus gadus.
"Mēs gribam popularizēt sevi: parādīt garāmgājējiem un Kuldīgas viesiem, ko mēs protam. Mums ir liela piekrišana! Vienmēr ir groziņš ar kamoliņiem. Pirmos pamatus varam iemācīt. Ir, kas to vēlas, arī puiši," stāsta Kuldīgas novada muzeja rokdarbu kopas "Čaupe" vadītāja Arita Svenča.
Pirmo reizi Publiskās adīšanas diena notika Parīzē. Šo brīvā laika pavadīšanas veidu izdomāja adīšanas entuziaste Dāniela Lendesa. Ar laiku ar publisku adīšanu aizrāvās ne tikai francūzietes.
Šādi pasākumi aicina parādīt, ka adīšana var būt sociāli aktīvs process un ar to var nodarboties visi interesenti neatkarīgi no vecuma, izglītības un dzimuma.
