"Apstāties! Kas jūs esat!?" Itāļu tūristei ceļojums Latgalē beidzas ar paskaidrojumu robežsargiem

"Pirms 2022. gada šajā pusē nebija nekādu barjeru. Cilvēki gāja lasīt sēnes, šķērsojot robežu no Latvijas uz Krieviju un atpakaļ. Šodien šī ir Eiropas necaurejamā robeža. Šaipus stiepjas tabakas krāsas lauki, bet aiz sētas — mežs," raksta itāļu autore Margareta Carnabaro.

Ar Latviju viņu saista mātes ģimene, kas Otrā pasaules kara laikā ar laivu aizbēga Zviedriju, bet citi radinieki deportēti uz Sibīriju.

Autore uzsver, ka pēdējo desmit gadu laikā Latvija ir kļuvusi par vietu, uz ko viņa bieži ceļo, lai apokopotu stāstus un dokomentētu savu pieredzi.

Autore apraksta brīdi, kad Latgalē pietuvojusies austrumu robežai. Tur viņu ātri vien aptur militārs kvadracikls un bruņots karavīrs. Viņa tiek aicināta izskaidrot savu identitāti, ģimenes saites Latvijā un iemeslus, kāpēc pietuvojusies žogam.

"Robeža parādījās pēkšņi, pēc neliela meža posma. Šeit asfalta ceļš atrodas mazāk nekā piecdesmit metru attālumā no žoga ar dzeloņstiepli. [..] Pirms 2022. gada šajā pusē nebija nekādu barjeru. Cilvēki gāja lasīt sēnes, šķērsojot robežu no Latvijas uz Krieviju un otrādi. Tā ir kaislība – klīst pa mitrajiem mežiem. Vēl pavisam nesen šejienes cilvēkiem – abpus robežai – bija speciālas vīzas, kas ļāva brīvi šķērsot robežu. Krievijā latvieši galvenokārt pirka degvīnu un citus lētākus alkoholiskos dzērienus," raksta autore.

Rakstā tiek pieminēts arī Latgales kultūrvēsturiskais mantojums – partizānu takas un muzeji, kas saglabā nacistu un padomju okupācijas liecības. Autore apraksta gan šo vietu apmeklējumu, gan sarunas ar robežsargiem brīdī, kad viņa ir pietuvojusies robežas žogam aptuveni divu metru attālumā.

"Braucu ar mašīnu, ar vienu aci vēroju ceļu, ar otru – jauno, gandrīz spīdīgo metāla sētu. Šī ir Eiropas robeža, vairs necaurejama. Šaipus stiepjas tabakas krāsas lauki, otrā pusē mežs. Pēc pāris kilometriem labajā pusē parādījās plašs lauks. Apstājos. Izkāpu no mašīnas un uzmanīgi spēru pāris soļus klusumā, piegāju tuvāk laukam. Zeme bija bedraina, rievaina no riepu pēdām. Pietuvojos žogam. Biju mazāk nekā divu metru attālumā, tikai neliels grāvis šķīra mani no žoga, kad aiz muguras sadzirdēju motora rūkoņu. Pagriezos – militārs kvadracikls traucās manā virzienā," raksta autore.

"Kāds latviski kliedza: "Apstāties! Kas jūs esat, ko te darāt?!"," atminas autore. Tālāk viņa apraksta, ka pacēlusi rokas un teikusi: "Es esmu tūriste!"

Viņai pavēlēts atgriezties pie savas automašīnas un gaidīt ierodamies robežsargus. Sieviete vēlreiz skaidrojusi, ka ir tūriste un atvainojusies par "savu muļķību." Pēc mirkļa notikuma vietā ieradušies divi robežsargi, kas vaicājuši – kādēļ viņa devusies tieši šeit.

"Jo nekad nebiju bijusi Latgalē, un visi saka, ka šis ir brīnišķīgs reģions. Esmu daļēji latviete no mātes puses, bet piedzimu un uzaugu Itālijā. Gribu labi iepazīt visu Latviju. [..] Draugi man ieteica apmeklēt šo vietu un arī nelielu privātu muzeju Viļakā – "Abrenes istabas"," robežsargiem skaidrojusi sieviete.

Par atrašanos tuvu austrumu robežai robežsargi lika sievietei uzrakstīt paskaidrojumu. Tajā viņa minējusi, ka nav redzējusi nekādu barjeru vai aizlieguma zīmi, un viņai nav ienācis pat prātā, ka pietuvoties žogam būtu aizliegts. Viņa ierosinājusi robežsargiem, ka "derētu uzlikt vismaz brīdinājuma zīmi, citādāk tūristi var nesaprast." Robežsargi piekrituši, piebilstot, ka žogs ir jauns un informācija tiks nodota tālāk."

Raksta autore stāsta, ka bijusi satraukta, taču sarunas ar robežsargiem ātri kļuvušas cilvēcīgas. Viņi interesējušies par viņas darbu, valodu zināšanām un attieksmi pret Krieviju un Ukrainas karu. "Man jautāja, kam pieder Krima, un ko domāju par Krievijas valdību," raksta autore, atzīmējot, ka tikai pēc atbilžu pārbaudes viņai ļauts doties prom.

Viņai vaicāts arī, vai ir bijusi Krievijā. Sieviete atbildējusi apstiprinoši – jā, pirms dažiem gadiem.

Sarunas ar robežsargiem un informācijas pārbaude ilgusi vairāk kā divas stundas, līdz viņai ļauts doties tālāk.