Lai aplūkotu "čekas maisu" saturu, mājaslapā "kgb.arhivi.lv" ir jāreģistrējas. Jāievada vārds, uzvārds, e-pasts, personas kods. Pāris minūtes – un kartotēka kā uz delnas. Kartītes ir kirilicā, rakstītas ar roku. Arhīva vadītāja Māra Sprūdža skaidro, ka lasītāju interese ir milzīga, taču jāatceras, ka neviens nevar simtprocentīgi garantēt, ka minētās personas patiešām ir bijuši ziņotāji. Deviņdesmito gadu sākumā čekas arhīvi uz nedēļu bija pieejami Krievijas delegācijas darbiniekiem. Kas šajā laikā notika, vai kartotēka tīrīta, labota, mainīta – nezina neviens.
"Šiem dokumentiem ir informatīvs raksturs! Tie nepierāda sadarbības faktu. To var pierādīt tikai caur tiesu," norāda Sprūdža.
Gleznotāja Maija Tabaka, Jānis Stradiņš, raidījuma "Labvakar" veidotāju trijotne, mūziķis Roberts Gobziņš, – šie ir tikai daži no sabiedrībā zināmajiem vārdiem, kas publicēti. Maisus aktīvi apspriež sociālo tīklu lietotāji, paužot pārsteigumu par redzēto.
Arhīvā skaidro, ka ar publiskoto informāciju drīkst dalīties, taču nevajadzētu paust personisku viedokli, jo tas var beigties ar tiesvedību.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"Ar viņu var dalīties, neizsakot nekādu personisko viedokli. Ja izsaka viedokli un tas ir aizskarošs, tad iestājas cita atbildība. Civiltiesiskā kārtībā, attiecībā tieši pret tiem cilvēkiem, kas to darījuši," skaidro Sprūdža.
Vaicāta, vai kādi cilvēki ir zvanījuši un lūguši, lai izņemt kartīti, viņa atbild: "Nē, nekas tāds nav bijis."
Vienlaikus arhīvs uzsver, ka – kartotēku pētot, jāņem vērā kāda ļoti svarīga lieta.
"Par cilvēkiem, kas tiešām bijuši aģenti, ir tās kartītes, uz kurām redzat "hroņitj pastajanna" (glabāt pastāvīgi), tos paši VDK atlasījuši kā īpaši svarīgus un noderīgus cilvēkus," bilst Sprūdža.
Nākamgad plānots publicēt vairākus papildinājumus, kas varētu viest lielāku skaidrību par pretrunīgo vēsturi.
