Balvas "Gada cilvēks medicīnā" ieguvēja – ārste Andra Cīrule

Andra Cīrule jau agrā jaunībā skaidri zināja, ka viņas dzīve būs saistīta ar palīdzības sniegšanu cilvēkiem – konkrētāk ar medicīnu.

"Tiem kas izvēlās un strādāt medicīnā laikam ir jāvēlas palīdzēt pacientiem un jāmāk komunicēt, jo ir jāsaprot, ka pacients ir slims, viņam ir grūti, viņš reizēm ir kašķīgs, ir visādi…Ir vienkārši mierīgi jādara savs darbs, noliekot malā savas personiskās sajūtas, kādas ir pret šo pacientu un – visi jau mēs vēlamies palīdzēt, un reāli ir prieks, kad tu vari palīdzēt, un tam pacientam paliek labāk, es domāju, ka tas jau ir tas kādēļ strādā medicīnā," saka Cīrule.

Izvēlē par plaušu  slimību ārstēšanu savu lomu nospēlēja fakts, ka ārstes krusttēvs bija ļoti labs speciālists šajā jomā. "Viņš apprecējās ar mana tēva māsu un iepazinās viņi – mana tēva māsa slimoja ar tuberkolozi, un viņš bija viņas ārsts, un tādēļ es jau kaut kā kopš bērnības…man tā saistība ar plaušu slimībām, vairāk pat ar tuberkolozi bija – to es tā vairāk varbūt biju redzējusi dzirdējusi un tādēļ arī tajā jomā aizgāju. Viņiem abiem bērnu nebija, līdz ar to es viņiem biju kā bērns," stāsta Cīrule.

Tuberkulozes un plaušu slimību centrā viņa strādā jau 28 gadus – šodien atskatoties uz ilgo darba pieredzi, mediķe saka – nevar salīdzināt, kāda situācija veselības aprūpē bija 90tajos un, kā ir tagad.

"Tad, kad es sāku strādāt, tad īstenībā to, ko varēja izdarīt, tā bija iztriepe un uzsējums – nu uzsējums tuberkolozes baktērijai aug, nu tur aug četras nedēļas vai ilgāk. Pēc tam vēl zāļu jūtības testi un tad tā reāli mēs saņemam atbildi, ka šis pacients ir rezistents – pēc diviem, trim mēnešiem. Nu pašlaik ir tehnoloģijas, kad to var pateikt divu trīs stundu laikā un uzsākt adekvātu terapiju. Es ļoti labi atceros, – kad es sāku strādāt, tad pacientam, ja veica plaušu rentgenu, tad apraksts – ārsts aprakstu deva pēc nedēļas, nu tagad tas viss notiek momentā – tajā pašā dienā mēs izmeklējam – ir atbilde un tas viss, tās tehnoloģijas ir attīstījušās viss ir daudz daudz savādāk," norāda Cīrule.

Tomēr progresam ir kāda blakne -līdz tehnoloģiju attīstību medicīnā mazinājies cilvēciskais kontakts pacientam ar ārstu un otrādi: "Bija cits dzīves temps un varbūt bija vairāk laika savstarpējām sarunām cilvēkiem nekā ir tagad, tagad viens otram skrien garām un nav laika apstāties un pakomunicēt."

Rīgas austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Tuberkolozes un plaušu slimību centrs tika celts kā turberkolozes slimnīca – vairums pacientu arī bija tuberkolozes slimnieki- gadu gaitā arī tas ir mainījies.

"Mēs katru reizi paskatāmies tos datus, un procentuāli tuberkoloze ir 11%, agrāk bija pa 50% un pāri, un elpošanas orgānu slimības ir ap 50%, un onkoloģija, ja kādi 15- 20 gadi atpakaļ bija 14%, tagad jau ir 24%, un viņai ir tendence pieaugt šo pacientu skaitam…Plaušu ir viens no sliktākajiem vēža veidiem, un tas sliktums ir tas, ka viņš diezgan ātri progresē un ātri jau izplatās tik tālu, kad, nonākot šeit, ir pacienti, kurus nevar radikāli ārstēt, nevar operēt, ir jau loti plašs procents – tā ir tā sliktā lieta plaušu vēzim un tāpēc tā prognoze viņiem ir sliktāka. Ne vienmēr var vainot cilvēku, ka viņš nav nācis. Viņš arī iet ļoti agresīvi un ļaundabīgi," norāda Cīrule.

Diemžēl mediķiem bieži nākas saskarties ar situācijām, kad pacientiem vairs nevar palīdzēt. "Es domāju jebkuram ārstam tas nav viegli, un es nedomāju, ka pie nāves var pierast, tas tā nav," bilst ārste.

Dakteres Cīrules cilvēciskās īpašības un vadītājas prasmes bija izšķirošas, sākoties pandēmijai. Nācies zaudēt daudz pacientu. Arī šajā slimnīcā, kur smagi slimi pacienti ir ikdiena, šis ir bijis un joprojām turpina būt smags periods.

"Viss ir pilnīgi savādāk – bija laiks pagājušā gada pavasarī, mēs jau nezinājām, cik būs, kad būs. Nu, mēs bijām gatavi šiem Covid-19 pacientiem, mēs bijām pārtraukuši visas plānveida uzņemšanas. Principā bija laiks, kad slimnīca bija patukša, pacientu nebija, bet par laimi pavasaris līdz mums neatnāca – daži pacienti, kuriem apstiprinājās, tos pārveda uz LIC. Protams, vasarā visi nedaudz atslāba, un rudens nāca ar jaunu vilni –  tas ir kaut kas tāds, kam mēs neviens nebijā gatavi, bet nu bija jāsaņemas, jāiet un jādara. Es sevi ar to mierinu un visi tā mēs cenšamies noskaņoties optimistiski, ka kaut kad tam jābeidzas, bet nu nezinu, vēl galu neredzu," saka ārste.

Kamēr politiķu gaiteņos runā par to, ka situācija uzlabojas – slimnīcā to nejūt: "Ir smagi, jo nāk Covid-19 pacienti ar ļoti plašiem plaušu bojājumiem, smagām pneimonijām, tā ir viena plūsma. Paralēli mēs jau neesam pilnībā apturējuši ne plaušu onkoloģisko pacientu izmeklēšanu, ārstēšanu, ne tuberkolozes, līdz ar to redzam, ka nāk tuberkolozes slimnieki smagāki ielaisti. Darba apjoms ir ļoti nopietns," atklāj Cīrule.

Neskatoties uz milzu darbu apjomu un sarežģītiem apstākļiem – par apbalvojumu "Gada cilvēks medicīnā" daktere Cīrule ir pieticīga.

"Es to negaidīju, es biju pārsteigta, es neesmu cilvēks, kuram patīk publiskas lietas un uzstāšanās. Es saņēmu daudz tādus jaukus, pozitīvus apsveikumus, laba vēlējumus. Katram darbam ir savas grūtības un atkarīgs, ko tu dari. Kas kuram ir grūti – citam ir grūti vadīt slimnīcu, citam strādāt ar pacientiem. Grūtākais ir tas, – ja tu nevari palīdzēt un pacients mirst – tas ir grūtākais jebkurā gadījumā, pārējo var izturēt – nu ko nevar izturēt – cilvēks daudz var," norāda Cīrule.