Biedrībai "Hospiss.lv" piecu gadu jubileja
Paliatīvās aprūpes celmlauži – biedrība "Hospiss.lv"- atzīmē savu pūliņu pirmo piecgadi. Biedrības dibinātāji atzīst, ka noietais ceļš, cenšoties cilvēciskot mirstošo cilvēku aprūpes sistēmu Latvijā ir bijis smags, taču šajā jautājumā esam spējuši pavirzīties uz priekšu. Tas izdevies, vislielākajā mērā pateicoties brīvprātīgo komandai.
"Man stāsts ir tāds, ka viens posms dzīvē man ir noslēdzies – ļoti foršs – man bērni ir izauguši, aizgājuši savā dzīvē," stāsta "Hospiss.lv" brīvprātīgā Gunita Mežniece.
Tas bija brīdis, kad Gunita sāka domāt – ko turpmāk darīt un kā dzīvot tālāk. Iepriekš viņa bija dzirdējusi par Hospiss.lv aprūpi un nolēma pieteikties brīvprātīgajos. Kopš tā brīža aizritējis gandrīz gads – vismaz divreiz nedēļā viņa dodas uz paliatīvās aprūpes nodaļām ar projektu – svētku galds.
"Tad, kad tur aizej, tur apstājas laiks tur apstājas visas ārējās lietas, kas notiek ārā. 9:12 mēs ejam ar svētku galdu uz slimnīcām un mēģinām ienest tajā palātā kaut uz mirkli mazu gaismas stariņu, tas cilvēkiem ir liels prieks. viņiem katru reizi nāk palātās ar špricēm, vai ārstiem vai ko mēs ienākam ar kafiju ar saldējumu, kas kuram garšo," stāsta Mežniece.
Kopumā nav šausmīgi smagi, jo tie ir brīži un cilvēki, kuriem tas mūža gals ir ļoti tuvu.
"Tas stāsts ir par tiem cilvēkiem, ne mani. Ja tu to vari, tu ej un dari un baigi tā nedomā vai ir smagi. Protams, ir smagi skatīties un sāpīgi skatīties, ka esi vairākas reizes bijis pie cilvēka un nākošā reizē viņa nav, bet tu esi atnācis, parunājies ar viņu. Prieks ir par to, ka tu vari dot to mirkli, to gardumu varbūt, prieks ir, ka tur redzi, ka tas cilvēks pasmaida un aizmirstās kaut kā, tas ir tas īstais gandarījums, kas tev pašam ir," neslēpj Mežniece.
Gunita ir tikai viena no aptuveni 200 brīvprātīgajiem, kuri pēdējo piecu gadu laikā iesaistījušies biedrībā Hospiss.lv. Tobrīd par paliatīvo aprūpi runāja vien retais un organizācijas dibinātāji saka – šķiet, tas noticis tikai vakar.
"Protams, pats sākums bija grūtākais, jo mēs bijām ideju pilni un sākām 19. gada beigās iet uz slimnīcu paliatīvajām nodaļām, tur arī kamēr dakteri un pacienti saprata, kas mēs tādi, ka neko nepārdodam vai nesludinām, ka esam vienkārši, lai uzlabotu omu," stāsta "Hospiss.lv" līdzdibinātāja Ilze Zosule.
Šo gadu laikā gājis dažādi – sevišķi smags bijis covid laiks, kad nācās pārorientēties uz atbalsta sniegšanu mediķiem. Tomēr piecos gados izdevies arī palīdzēt tūkstošiem cilvēku, veicināt sabiedrības izpratni par paliatīvo aprūpi un arī paplašināties ārpus Rīgas robežām – tā visa daļa bijuši brīvprātīgie, kuriem šovakar veltīts īpašs paldies.
"Man tas darbs ir vairāk sirdij. Tās trešdienas ir īpašas, kas liek apstāties un saprast kāpēc tu skrien – piezvani biežāk mammai, vecmāmiņai, vai aizejiet gar jūru pastaigāt biežāk, jo tās ir tās lietas, ko tie cilvēki vēlas mūža izskaņā," stāsta "Hospiss.lv" brīvprātīgā no Ventspils Zane Cinglere.
"Es tiešām apbrīnoju katru no šiem brīvprātīgajiem, ko šodien godināsim, tas man iedod ticību tam cilvēcīgajam, labestībai, iecietībai, ieinteresētībai citā cilvēkā. Tas man liekas ir tāds tikums, kas šobrīd maz tiek popularizēts," neslēpj Zosule.
Vai zinot to, kā veiksies brīvprātīgā darbā, vai jūs to darītu vēlreiz?
"Noteikti, es to darīšu tik, cik es vien varēšu un cik man būs iespējas un spēka, tas man patīk un es jūtu, ka man tur ir jābūt," atbild Mežniece.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
