Deportētās ģimenes piemiņai kandavnieks Pēteris Briedis izveidojis parku

"Manam tēvam šo zemi piešķīra kā atbrīvošanas cīņu dalībniekam pirms kara, Ulmaņlaikā, viņš neko nepaspēja izdarīt, jo 1941. gadā mūs izsūtīja."

Pēteris Briedis ar kundzi Liju TV3 Ziņas sagaida savās mājās Kandavā, kur aizvadīta ne tikai liela daļa mūža, bet pēdējos 20 gadus iekopts arī Briežu dzimtas parks. Katrs no izlolotajiem stādiem veltīts kādam dzimtas pārstāvim, lielai daļai no tiem likteņus salauza 1941. gada deportācijas.

"Man tā bilde liekas ļoti svarīga un traģiska. Tas ir ap 1900. gadu – trīs dēli, tēvs māte. Tēvs jau bija nomiris, bet visi šie cilvēki par nopelniem Latvijas labā aizvesti uz Sibīriju un iznīcināti. Tiem cilvēkiem, kas tur ir bojā gājuši viņiem taču nav kapa, neviens par viņiem nevienu puķīti, nevienu domu nav aizsūtījis, tad nu mēs te viņiem iestādījām katram koku," saka Lija.

1941. gada 14. jūnijā Pēterim bija nepilni četri gadi. Šai dienā ģimeni izsūtīja – 10 cilvēkus. Mantu savākšanai atvēlēja pusstundu. Kandavas stacijā tēvu no ģimenes nošķīra un tā bija pēdējā reize, kad Henrihs Briedis satika savus mīļos. Gadu vēlāk viņam Krievijā izpildīja nāvessodu un atdusas vieta nevienam nav zināma.

"Braucām gandrīz mēnesi, lopu vagonos, preču vagonos, kur bija trīs stāvos lažas, caurums grīdā bija tualetei. Aizbraucām uz Krasnojarsku un tad no turienes mūs vēl baržās veda pa upi uz Leju 200 km līdz Kazačinskai. Mamma strādāja, viena bija strādniece , neprata krievu valodu. Uz kakla bija 3 mazi bērni un divi veci cilvēki. Dzīvojām zemnīcās, tādās piebūvēs, kur praktiski gulējām uz salmiem utt. Nezinu, kā mamma varēja to izturēt. Vecāmāte nomira jau pirmajā ziemā," atceras Pēteris.

"Mūs savāca, tagad jau raksta tā gudrāk – bija vergu tirgus pārnestā nozīmē. Atbrauca kolhozu vadītāji, apskatījās es ņemšu šo vai kādu stiprāku dāmu. Darba spēku jau vajadzēja, jo vīrieši bija armijā. Uz cilvēku deva kādus 50 vai 100 gramus maizītes, iedeva strādājošajiem kādu kukulīti maizes – uz pieciem kādus 400 gramus. Ziemā gājām balandas lasījām, ēdām sēnes. Bagātīgi bija ogas mežā, jāņogas. Gulējām lažās uz salmiem visi pieci cilvēki rindiņā. (TV3: Ziemā?) Drebinājāmies."

Pēteris ar māsu atgriezās Latvijā pēc sešiem gadiem, brāli iesauca armijā un viņš dzīvi aizvadīja Krievijā, bet mamma ar tēva māsu atgriezās 1960. gadu sākumā.

"Malvīnes tante viņam bija mācījusi rakstīt un redz kur viņš raksta. Atbraucām labi. Maskavā aizgājām uz pirti un pēc tam ar pasažieru vilcienu aizbraucām uz Rīgu," stāsta Lija.

"Tēva māsa ar mums runāja latviski, bija kaut kāda latviešu grāmata un mūs ar māsu mācīja lasīt. Kad atnācu uz Kandavu 4. klasē, es biju krievēns. Man bija jāraksta diktāts, sēž blakus puika un saka: Vajag garumzīmes uzlikt. Es saku: Kādas garumzīmes? Bet es mācījos un, lai gan bija daži divnieki, es to skolu pabeidzu ar tā saucamo Staļina goda rakstu, kas bija labākiem skolēniem."

Atmiņas par deportētajiem izgaist, jo Kandavas pusē dzīvi vairs ir tikai četri cilvēki, kuri pārdzīvojuši Sibīriju. Pēteris neslēpj rūgtumu par to, ka tā laika notikumus pamazām aizmirst un atbalsts atmiņas stāstu nodošanai jaunākām paaudzēm rūk: "Es spriežu pēc tā, ka uz represēto saietiem jauniešu praktiski nav. Stāstīt mums tiem, kas to ir piedzīvojuši, no kaut kādās priekšniecības līdzjūtības – mums to nevajag, nevajag vairāk. Par Brieža dzimtu mēs sarakstījām grāmatu bibliotēkām, skolām , ja mūs kādreiz paaicināja uz skolu parunāt, tad tagad gadi pieci neesam aicināti, ne jau es vienīgais, arī citi represētie."

Šobrīd Pēteris jau divus gadus cīnās par piemiņas plāksnes izveidi tiem kandavniekiem, kuri kapavietas Sibīrijā nav zināmas. Arī šim projektam atbalsta pagaidām nav.