Šķiet, katru vakaru ziņās varētu stāstīt par telefonkrāpniekiem un cita veida finanšu noziedzniekiem, kuriem nu jau kārtējo reizi izdevies izblēdīt milzu naudas summas no labticīgiem upuriem. Nereti viņus iztēlojamies kā vecāka gadagājuma cilvēkus, bet milzu riskam pakļauti arī jaunieši, pat skolēni.
Piektdien, 12. septembrī, Saeimā aizvadīta vērienīga konference, kur Latvijas Banka ieskicē drūmu ainu. Mūsu valstī pieaugušajiem kopumā ir nepietiekama finanšu pratība, un tas tālāk atspoguļojas arī bērnos. Idejiski varētu cerēt, ka šos robus zināšanās aizpildīs izglītības sistēma, bet tā nav.
Apkopots, ka trešdaļa 9. klases skolēnu par naudas lietām skolā neuzzina faktiski nekad un vēl aptuveni tikpat daudz – tikai retos gadījumos. Tajā pašā laikā jaunieši patstāvīgi izmanto dažādus finanšu pakalpojumus. Lielākā daļa ņem vērā ieteikumus no interneta personībām, puse saņēmusi piedāvājumu no svešinieka nopelnīt internetā, savukārt aptuveni piektā daļa pat esot vervēta kļūt par tā sauktajiem naudas mūļiem.
"Un vēl, kas ir interesanti, par jauniešiem. Ja mēs paskatāmies uz 9. klases puišiem, katrs piektais no viņiem jau iegādājies kripto aktīvus. Vismaz viņi paši mums tā atbild, bet tā var būt, jo datorspēlēs izmanto kripto aktīvus. Viņi iegādājās kripto aktīvus, viņi saņem krāpnieciskus piedāvājumus, viņi tiek vervēti "naudas mūļu" shēmām. Protams, ja viņi līdz 9. klasei nav saņēmuši pietiekamas zināšanas par to, kā sevi aizsargāt, viņi ir ārkārtīgi viegli ietekmējama auditorija šobrīd."
Latvijas Banka apkopojusi arī pašu pedagogu zināšanas plašākā salīdzinājumā, un aina nav iepriecinoša. Jautājumā par 100 eiro noguldīšanu ar fiksētu procenta likmi uz gadu pareizi atbildēja 58% pieaugušo, aptuveni tikpat 9. klases skolēnu, savukārt finanšu un ekonomikas tematu skolotājiem krietni sliktāks rādītājs. Uz sarežģītāku jautājumu par saliktajiem procentiem spēja atbildēt vēl mazāk skolotāju, bet šoreiz gan rezultāts bija līdzīgs kā pieaugušajiem vidēji.
Pedagogu izglītībā vienā programmā gatavo sociālo zinību, tostarp ekonomikas un vēstures skolotājus. Tā arī esot ierasta tendence vēlāk jau pašā jauniešu apmācībā, proti, vēstures skolotājs paralēli izglīto jauniešus par visu sociālo zinību bloku.
"Iedomāsimies situāciju. Jums ir 35 kontaktstundas, un jums ir jāiemāca viena gada laikā ētika, psiholoģija, politika, tiesības, ekonomika un finanšu pratība. Kaut kas no tā. Jābūt gandrīz vai "superskolotājam", kuram ne tikai jāpārzina temats, bet arī jāsaprot, kā tajā mazajā stundu skaitā izskaidrot to jaunietim konkrētajā vecuma posmā ar konkrētajiem piemēriem."
Satraukums par to arī pašiem vecākiem, kuri aicina mācīt ekonomiku ar ļoti praktiskiem piemēriem, kas patlaban iztrūkstot.
"Es runāju ar jauniešiem, un viņi saka, ka viņiem mācīja par saliktajiem procentiem vienā priekšmetā, bet nevienā brīdī neminēja, kā tas attiecas uz akcijām, uz kredītiem. Jaunieši teic, ka viņiem nekad nestāsta par riskiem, kas saistās ar kredītu ņemšanu, ātro kredītu vienalga kādu kredītu."
To visu noklausījās arī skolotāju arodbiedrības vadītāja, kura atzīst – nepatīkami. Pēc ziņojuma radies iespaids, ka lielākā atbildība un vaina tieši pedagogam, bet svarīgi esot saprast, ka tam visam ir fons. Skolotājs nereti nonāk līdz šādu priekšmetu pasniegšanai tikai tāpēc, ka nav neviena cita.
"Liekam ļoti lielas cerības uz projektu par pedagogu profesionālā atbalsta sistēmu. Protams, ir ļoti svarīgi, lai arī šīs privātās struktūras nāk palīgā. Pretējā gadījumā sanāk tā, ka par finanšu pratību un ceļu uz pārticību jāmāca cilvēkiem, kuriem, es atvainojos, lielākai daļai nav bijusi pašiem iespēja ieguldīt."
Kā jau šādās konferences ierasts, izskan dažādas versijas, ko darīt dramatiskās situācijas vēršanai par labu, bet skaidras atbildes nav.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
