Drauds vai līderis? Pētījums atklāj, kāda ir direktora loma mūsdienu skolā

Kāda patiesībā ir direktora loma mūsdienu skolā? Vai viņš ir līderis, kura darbs tieši ietekmē to, kā skolotāji māca un ko bērni iemācās? Šie jautājumi ir uzmanības centra pētījumā un sagatavotajos ieteikumos izglītības politikas veidotājiem "Kā skolas vadība var palielināt savu darbību ietekmi uz skolēnu sniegumu?".

"Mēs ļoti skaidri novērojām, ka lielais izaicinājums ir tas, ka jauninājumi neienāk vienmēr tik labi, un rodas jautājums, kāpēc? Kas tad īstenībā notiek. Mēs ieraudzījām, ka viens stāsts ir par skolotājiem, bet otrs stāsts patiesībā ir par direktoru lomu, par to vadības lomu," intervijā  TV3 raidījumam "900 sekundes" teica LU EZTF Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadošais pētnieks Ģirts Burgmanis.

Pētījuma būtiskākā atziņa ir, ka direktora sniegums tieši ietekmē skolēnu rezultātus, taču šī ietekme nav tieša – tā notiek līdz ar skolotāju prakses maiņu. Efektīvs direktors ir tas, kurš palīdz skolotājiem mainīt un uzlabot viņu darbu klasē, norādījis Burgmanis.

Viena no galvenajām problēmām, kas kavē direktora kā izglītības līdera lomas attīstību, ir vēsturiskā inerce un birokrātija, secināts pētījumā. Sabiedrībā, bieži arī pašvaldībās, direktors joprojām tiek uztverts kā "saimniecības vadītājs" vai administratīvais darbinieks, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt "papīru kārtību". Šī pieeja liek direktoriem veltīt nesamērīgi daudz laika un enerģijas administratīviem pienākumiem, atstājot novārtā metodisko darbu, inovāciju ieviešanu un darbu ar skolotājiem.

Kāds tad ir labs direktors?

Pētījumā akcentēts, ka mūsdienīgu un efektīvu direktoru raksturo vairākas pazīmes:

• līdzsvars starp rezultātiem un labsajūtu – labs direktors rūpējas gan par augstiem akadēmiskajiem sasniegumiem (piemēram, eksāmenu rezultātiem), gan par skolēnu emocionālo labsajūtu. Šīs divas lietas nedrīkst pretstatīt;
• spēja būt mediatoram – viņš efektīvi nodod jauninājumus un prasības no "augšas" skolotājiem, nepārslogojot viņus un palīdzot fokusēties uz svarīgāko;
• uzticēšanās un iesaiste – viņš uzticas saviem kolēģiem, iesaista viņus lēmumu pieņemšanā un veido skolu kā vienotu komandu, nevis atsevišķu skolotāju kopumu;
• vēlme mācīties un mainīties – vissvarīgākā ir iekšējā motivācija attīstīties. Apmierinātība ar esošo situāciju un motivācijas trūkums ir visbīstamākais šķērslis skolas izaugsmei;
• droša vide – viņš rada kultūru, kurā skolotāji jūtas droši nākt ar savām bažām un problēmām, nebaidoties no nosodījuma.

Skolu attīstību kavē vairāki sistēmiskie traucēkļi, norādīts pētījumā. Pētījums norāda uz "vērtību un mērķu krīzi" – sistēmā pārāk liela uzmanība tiek pievērsta skolēnu olimpiāžu un eksāmenu rezultātiem, nevis katra bērna individuālajai izaugsmei, tādējādi skolas ar augstiem rādītājiem izvairās no pārmaiņām, bet zemāku sniegumu iestāžu darbinieki zaudē motivāciju. Pētījumā arī atklāts datu pratības trūkums – lai gan tiek vākti skolēnu snieguma dati, bieži trūkst prasmes tos analizēt kontekstā (piemēram, ņemot vērā ģimeņu sociālekonomisko stāvokli). "Jāstiprina datu analīze mācību procesā – jāizveido mūsdienīga, datu analīzē balstīta sistēma skolēnu sasniegumu izvērtēšanai," stāsta LU EZTF SIIC vadošais pētnieks Ģirts Burgmanis.

Latvijas Universitātes EZTF SIIC Ieteikumi izglītības politikas veidotājiem "Kā skolas vadība var palielināt savu darbību ietekmi uz skolēnu sniegumu?" pieejami vietnē "Siic.lu.lv".