"Es būšu laba tikai tad, ja citi mani atzīs," Cēbere atklāti par pieredzēto izdegšanu

Viņa norāda, ka izdegšana ir tad, ja cilvēks pastāvīgi veic daudz darba, iesaistoties emocionāli, un nespēj apstāties strādāt pat tad, kad aizver durvis un pienākumu pildīšanas laiks ir beidzies uz nākamajām 15 stundām.

Lielākoties ar to saskaras, ja veic darbu, kas ir dziļi sirdī. Visu dienu pilda darbu ar emocionālu iesaisti, "nasta viņam ir līdzi". Bet ir vēl otrā maiņa – ģimene. Arī tur ir dažādi plānotie pasākumi – vakariņas, mājas greznošana svētkiem. "Vēl nāk Ziemassvētki ar vizuālo. Visas, īpaši sievietes, vēlas to izdarīt vēl skaistāk, vēl mīļāk, vēl draudzīgāk un vēl garšīgākus ēdienus, vēl skaistākus ēdienus, tas nav izslēdzams," pauž Cēbere. Tomēr vakarā, aizejot gulēt, izslēdzot gaismu un vēloties domāt par neko, domāšana par darāmo darbu sarakstu tikai turpinās.

"Man ir labs darbs, kas man patīk, ko es daru, ir ikdienišķie notikumi, un nāk šī milzīgā lieta – tas vizuālais, un tad ir jautājums, vai tad, ja citi mani atzīs par labu dāvanu dāvinātāju, vai ka mans ornaments ir skaists, vai tikai tad būs labi," izdegšanas priekšnosacījumus formulē Cēbere.

Vai ar izdegšanu var tikt galā, izlasot grāmatu? Cēbere stingri atbild – nē. "Nav tādas sudraba bultas vai lodes, kas pēkšņi izārstēs. Tā nav vienkārša tāda slimība, ja, mēs tā sakām," skaidro grāmatas autore. Izdegšanu var nosaukt par slimību vai par hronisku stāvokli. Tomēr no tās var atbrīvoties, ieguldot nemitīgi darbu ar sevi. Tas nozīmē meklēt pašam sevi visā darbu jūklī, kas ikdienā jāpaveic. "Mēs pārsvarā esam savu darbu un savu pienākumu saraksts, savu lomu saraksts, bet kas mēs esam ārpus darba un lomām?" vaicā autore.

Tiem, kuri saskārušies ar izdegšanu, bet vēlas no tās atbrīvoties, viņa kā pirmo iesaka – sekot līdzi pulkstenim. Ja darbs beidzas piecos, tad precīzi šajā mirklī arī jāaizver dators, darba durvis un sava mute, un jādodas mājās. Ja ir vēl citi pienākumi, kas jāpadara, tad arī tiem jānosaka termiņš, paturot prātā, ka paveiktais būs pietiekami labs. "Ja man sākās komunikācija par skolas lietām pēc mana darba laika, lai spētu tam pilnvērtīgi pieslēgties, tad aptuveni ap astoņiem deviņiem es beigšu atbildēt uz ziņām vai uzlikšu telefonu uz klusuma režīmu. Ļaušu sev vienkārši atpūsties," padomu dod Cēbere.

Cēbere, taujāta, vai izdegšanu var raksturot kā darbu, kuram trūkst piepildījuma, jēgas, viņa atbildēja noliedzoši. Cēbere drīzāk izdegšanu redz nevis kā trūkumu, bet kā meklējumus – cilvēka tiekšanos pēc gandarījuma. "Tā ir vēlme, ka es vienmēr centīšos izdarīt kaut ko labāk, jo mēs nevaram uztvert darbu tikai kā darbu, par ko saņemam algas lapiņu. Darbs var būt arī slimnieku kopšana, bērnu kopšana, vecu cilvēku kopšana. Mazu bērnu mammas, viņām nav darba laika, kurš apstājas. Tas ir 24 stundu darbs," dažādas situācijas, kurās nonāk sievietes un var piedzīvot izdegšanu, raksturoja Cēbere. Viņa arī piebilda – jo vairāk bērnu, jo vairāk tiem jāvelta laiks un enerģija, un jo mazāk mammai paliek laika domāt, ka varbūt ir arī jāpaguļ.

Tas, kas ir jādara – jāstopē sevi. Piemēram, jāatgādina sev, ka pasākums tiek rīkots kopābūšanai, nevis, lai būtu superskaisti un lai būtu foto, ko ievietot "Instagram". Cēbere atzīst, ka no izdegšanas pati personīgi vēl nav izkļuvusi. "Mēs esam hroniski tendēti visu laiku krist atpakaļ," viņa atzina un arī sacīja, ka ir noteikusi sev tādas robežas, pēc kurām "es pasaku nē, uz redzēšanos".

Vēl viena metode esot sazemēšanās, distancēšanās no pienākumu sarakstiem un iekšējās domās, ka atkal nepaspēšu un atkal nebūs labi, ka mēģināšu labāk nākamreiz. "Jāatslēdz nost šī nemitīgā mēģināšana uzlabot to, kas jau, iespējams, ir pietiekami labs," viņa sniedz padomu. Izdegšanas dziedēšana gan esot nemitīga, ar to jāstrādā "visu laiku". "Tāpēc arī nav tās sudraba bultas. Tas visgrūtākais un sarežģītāk ir darbs sevi pierunāt nebūt tādam, kā agrāk. Atrast sevi. Tas nenotiek ātri. Cik ilgi tu degi, tik ilgi augsi atpakaļ kopā," savu pieredzi raksturoja Cēbere.