"Gribam darītu visu, lai Ukraina uzvarētu." Ukrainietes Latvijā ik ceturtdienu gatavo maskēšanās tīklus

Jāpalīdz, kā vien var, arī esot tālu prom no mājām. Latvijā patvērumu radušās ukraiņu sievietes ik ceturtdienu dienas centrā darina maskēšanās tīklus Ukrainas aizstāvjiem.

Nelielā atpūtas telpa Diakonijas centrā Āgenskalnā arī šajā ceturtdienā uz dažām stundām bija pārvērtusies par darbnīcu. Šeit ukraiņu sievietes pulcējās ik ceturtdienu, lai grieztu lentes un tālāk tās vienu pie otras stiķētu kopā, veidojot maskēšanās tīklus.

"Mēs esam ļoti lepnas, ka, arī dzīvojot šeit, tālu prom no frontes līnijas, varam būt iesaistītas un palīdzēt. Jo mēs zinām, ka šis karš ir dronu karš, tāpēc tas, kurš labāk maskējas, ir drošībā. Un tas ir mūsu uzdevums, darīt to, ko mēs varam," saka ukrainiete Anna Kiseļova.

Savukārt ukrainiete Irina Kaļinovska norāda: "Mēs gribam darītu visu, lai Ukraina uzvarētu, lai varētu atgriezties mājās un uz šīs zemes būtu miers, mēs gribam pietuvināt šo uzvaru."

Šādu tīklu pīšanas akciju ukrainietes izvērsušas jau nepilnu gadu un rēķina, ka līdz šim frontē nonākuši maskēšanās tīkli, kuru kopgarums krietni pārsniedz kilometru. Turklāt šādas regulāras tikšanās tām esot kļuvušas par nozīmīgu tradīciju, kuras laikā tās var ne tikai palīdzēt savas zemes aizstāvjiem, bet arī regulāri satikt savus tautiešus, izrunāties, ja vajag, arī izkratīt sirdi.

"Es nevaru iet un šaut ienaidniekam, bet es varu glābt dzīvības šādā veidā. Un šī ir arī iespēja satikties un parunāt ar cilvēkiem, kuri domā līdzīgi, ir tādā pašā situācijā kā tu, un ir tāds pats sapnis kā tev – Ukrainas uzvara," bilst Anna.

Savukārt ukrainiete Jekaterina Serdoka saka: "Patērzējam, atbalstām cits citu, ja vajag. Bet pats galvenais, ka varam pabūt kopā un arī integrēties Latvijas sabiedrībā. Bieži arī skumstam par mājām, bet, pavadot laiku kopā, tās skumjas nedaudz samazinās."

LELB Diakonijas centra vadītāja Sigita Dišlere norāda: "Mēs esam dzirdējuši stāstus, ka cilvēks atrod darbu un pirmais, ko viņš jautā darba devējam, vai es ceturtdienās varēšu tikt projām, jo man ir jābūt tur. Bet šī ir viena vieta, mums ir vairākas vietas Rīgā, kur ukraiņi var tikties un nākt, piedalīties dažādos pasākumos, nodarbībās."

Ceturtdien tīklu pinējas apciemot bija ieradušies arī divi ukraiņu karavīri, kuri šobrīd Latvijā pēc gūtām kara traumām iziet rehabilitācijas kursu. Arī viņi novērtēja to, kā viņu tautietes, arī esot tālu prom no mājām, cenšas palīdzēt uzvarēt karā.

"Pretinieks ļoti intensīvi izmanto dažāda tipa dronus, tāpēc – jo vairāk šādu tīklu, jo vairāk tehnikas izdzīvo, kuru mums ir devuši sabiedrotie un arī Latvija. Un mēs pateicamies dāmām, jo varam saglabāt tehniku pēc iespējas ilgi un varam darīt to darbu, kas mums ir jādara," teica ukraiņu karavīrs Pjotrs Jablinčuks.

Ukrainietes gan cer, ka drīz tīklu pīšana varēs likt pie malas, jo karš būs beidzies un arī viņas varēs atgriezties mājās.