Iejutos bēgoša noziedznieka ādā. Bravūra beidzās, kad gulēju uz zemes un dienesta suns mani purināja

Adrenalīns, sirds lec pa muti laukā, un priekšā neziņa – tā varētu raksturot sajūtas, kas pārņem brīdī, kad jāvelk mugurā lielais kostīms, kuru izmanto treniņos, lai iemācītu sunim aizturēt noziedznieku.

Dienesta suns apmācīts tā, lai pēc noteiktas komandas mestos pakaļ bēgošam noziedzniekam un to aizturētu. Kinologs norāda, ka nekad nav iespējams prognozēt, kā šī aizturēšana notiks, jo sunim ir mācīts ķerties rokā vai augšstilbā, bet to izlemj tikai pats dienesta suns.  Pēc tam, kad noziedznieks jau ir nokritis, vairs nekādu norāžu sunim nav; dienesta suņa galvenais uzdevums ir aizturēt noziedznieku, un tas kodīs, kur būs ērtāk.

Šobrīd treniņos izmanto kvalitatīvus, ļoti biezus aizsargtērpus, tomēr kinologi man parādīja arī iepriekšējos modeļus. Viņi atzina – vecajos tērpos katrs suņa zobs bija jūtams gandrīz tieši, un nereti pēc treniņiem tika iegūti pamatīgi zilumi.

Pārvietošanās aizsargtērpā ir apgrūtināta – tas ir smags, kustības ir ierobežotas, galvā ķivere, un kopumā sajūtas ir visai neomulīgas. Tomēr ar nelielu bravūru devos uz treniņu laukumu, gatava gan redzēt, gan sajust dienesta suni darbībā.

Kinologs man norāda nostāties aiz koka, kamēr tiek atvests dienesta suns – Beļģu aitu suns. Pēc norādes es sāku lēnām virzīties pa treniņu laukumu. Kinologs ar suni blakus, trīsreiz aicina man apstāties. Iepriekš izrunājām, ka tas ir mans signāls uzsākt bēgšanu, cik nu tas iespējams lielajā tērpā.

Iepriekš tiku informēta, ka pēc trīs aicinājumiem apstāties, suns tiks palaists un centīsies mani aizturēt. Atminos, kā, skrienot pie sevis nodomāju, "ilgi gan tas suns skrien", bet patiesībā tās bija vien pāris sekundes.

Nākamajā mirklī sajutu spēcīgu triecienu un sapratu, ka guļu uz zemes. Vēlāk, skatoties video, ieraudzīju, ka suns man ieķēries kājā un ar inerci nogāzis – tieši tā, kā mācīts. Trieciens bija tik spēcīgs, ka tajā mirklī nejutu, kur tieši suns iekodies.

Pēc tam suns ieķērās man plecā un sāka purināt, un vilkt pa zemi, lai es nevarētu aizmukt, kamēr ierodas kinologs. Suņa zobus un kodienu es nejutu, jo pret to mani pasargāja biezais tērps, tomēr kinologi pēc tam norāda, ka treniņos nereti var iedzīvoties arī kādā zilumā.

Kad purināšana – kas šķita ilgstam mūžību – beidzās, kinologs atsauca suni pie sāniem. Guļot vēl pāris sekundes zemē, es sapratu, ka kakls un galva noteikti sāpēs vēl pāris dienas. Pēc kinologu vaicājuma: "Vai vēlies mēģināt vēlreiz?", es padomāju kādu brīdi un norādīju, ka ar šo reizi laikam pietiks, kaut arī pirms tam bravurīgi apgalvoju, ka noteikti mēģināšu vairākas reizes.

Pēc tam kinologi palīdzēja man piecelties, un izpildīju vēl pāris nepieciešamās darbības, lai suns saņemtu pilnvērtīgu treniņu. Kinologi uzsvēra, ka šāds treniņš sunim bijis ļoti noderīgs, jo tērpā bija cilvēks, kurš nezina, kā notiks aizturēšana, kas daudz vairāk ļauj pietuvoties reālās dzīves situācijām.

Valsts policijas kinologi norāda, ka reālas aizturēšanas ar dienesta suni notiek reti, jo vairums cilvēku padodas vēl pirms konflikta saasināšanās, apzinoties, cik sāpīgs var būt pat viens dienesta suņa kodiens. Ikdienas dzīvē noziedzniekam nav aizsargtērpa, un suņa kodums var nodarīt ļoti nopietnu ievainojumu.