Iespēja ielūkoties aiz restēm. Kā tagad izskatās slēgtais Jelgavas cietums?

Jūnija beigās pēdējie ieslodzītie no Jelgavas cietuma tika pārvesti uz jauno Liepājas cietumu. Kamēr vēl turpinās diskusijas par vēsturiskā cietuma kompleksa nākotni, apmeklētājiem dota iespēja ielūkoties vietā, kas ilgus gadus sabiedrībai bija slēgta.

Izziņotās ekskursijas gida pavadībā ir tik pieprasītas, ka visas biļetes izpirktas neticami ātrā laikā.

Kas apmeklētājus vilina uz šīm drūmajām, laika zoba skartajām telpām, grūti izskaidrot. Taču "tv3.lv" devās Jelgavas cietuma dzīlēs, lai ielūkotos vietā, kur savulaik ritēja no pārējās sabiedrības nošķirta dzīve.

Apmeklējums sākas pie durvīm, pa kurām ieslodzītie pēc soda izciešanas atgriezās brīvībā. Kā stāsta ekskursijas gids Guntis Rasa, kurš Jelgavas cietumā kopš 2005. gada strādājis par tehnisko speciālistu, ainas pie šīm durvīm bijušas ļoti dažādas.

Nereti pēc atbrīvotajiem piebraukuši grezni "Mercedes" automobiļi ar tonētiem stikliem, bet citi, iznākot ārpus cietuma mūriem, pat nezinājuši, uz kuru pusi doties un kur meklēt autoostu vai dzelzceļa staciju.

Ieejot cietumā pa galvenajām durvīm, pirmās ir telpas, kur ikdienu pavadījuši dežuranti un citi darbinieki. Te atrodas dežūrdaļa, neliela virtuve un atpūtas telpa. Lai gan cietums ir pamests vien nesen un uz sienas kalendāra ir atzīmēts 27. jūnijs, šķiet, ka šīs telpas darbinieki atstājuši pirms vairākām dekādēm.

Koridora galā atrodas telpa, kur savulaik notika ieslodzīto saziņa ar tuviniekiem. Sākotnēji sarunājās, izmantojot piestiprinātas klausules, kas savienotas ar vadu. Vēlāk vecās klausules aizstāja sarunāšanās caur stiklu.

No administratīvā korpusa ekskursija ved tālāk cietuma dzīlēs. Telpas te gluži kā sastingušas laikā. Priekšnieku kabinetos masīvas grebtas mēbeles, lieli rakstāmgaldi un skapji, kas vairāk atgādina pagājušo gadsimtu. Turpat atrodas arī arhīvs, ko gids nosauc par vienu no svarīgākajām telpām visā cietumā, jo tur tika glabātas visu ieslodzīto lietas un dokumenti.

Tālāk devāmies uz pirmajām vietām, kur mitinājušies arī paši ieslodzītie. Ilgstošās satikšanās viesnīca. Tur bija iespēja satikties ar tuviniekiem.

Tas zemākajai pakāpei pie stingriem nosacījumiem bija pieejamas piecas reizes gadā līdz 24 stundām, augstākā pakāpe varēja pretendēt uz astoņām reizēm gadā un satikšanās laikam līdz 48 stundām.

Arī šeit saglabājušās pagātnes liecības – uz durvīm vēl aizvien redzami noteikumi apmeklētājiem un administrācijas paziņojumi, bet uz sienas – kāda ieslodzītā izpausme, zīmējot kalnu grēdas.

Tālāk sākas dzīvojamie korpusi. Katrā no tiem bijusi bibliotēka, taču vienā no apskatītajām telpām, tā ir ar dzelzs nodalījumu.

Kā stāsta gids, tas izmantots gadījumos, kad ar ieslodzīto bija nepieciešamas individuālas sarunas, bet cilvēka uzvedība radīja drošības riskus. Tad saruna nenotika pie galda aci pret aci, bet gan caur nožogojumu.

Vienā no plašākajām zālēm norisinājies resocializācijas darbs, dažādas nodarbības, audzinošas pārrunas. Telpā vēljoprojām izvietoti ieslodzīto darināti rokdarbi – papīra puķes, sirdis, gulbji.

Blakus atrodas cietuma kapela, mācību telpas un klase, kur ieslodzītie varēja turpināt vai pabeigt izglītību.

Šķērsojot pagalmu, nonākam nodaļā, kur gatavoja ēst. Virtuves korpuss sadalīts vairākos cehos – dārzeņu, zivju un gaļas. Katrā no tiem noteiktus pienākumus pildīja paši ieslodzītie.

Arī ēdnīcā bija hierarhija, gids stāsta, ka ieslodzītie nesēdēja kopā nejauši – vietas pie galdiem noteica viņu statuss ieslodzīto vidū.

Tālāk ekskursija ved uz pagalmu, kur brīvo laiku drīkstēja pavadīt augstākās pakāpes ieslodzītie, kuriem bija piešķirtas plašākas privilēģijas. Kā stāsta gids, daži šeit izmantojuši iespēju sportot un skriet apļus, citi devušies pastaigās, sauļojušies.

Arī šajā teritorijā saskatāma ieslodzīto hierarhija. Vienā pagalma pusē atradās neliels un visai necils apsarga postenis, no kura tika uzraudzīta notiekošā kārtība. Savukārt pretējā pusē uzslieta sarkanā krāsā nokrāsota lapene, kas kalpojusi par sava veida pulcēšanās vietu ieslodzīto "elitei".

Turpat pagalma vidū joprojām aug divi paprikas stādi. Savā ziņā ironiski, ka tās ir nebrīvē augušas paprikas. Šie stādi arī kā liecība, ka šeit vēl nesen bijusi dzīvība, kas šo augsni iedēstīja.

Dzīvojamās telpas atšķīrušās atkarībā no ieslodzītā statusa. Zemāku pakāpju ieslodzītajiem bijis mazāk tiesību un stingrāki ierobežojumi. Savukārt augstākas pakāpes ieslodzīto telpas vairāk kā gids salīdzina atgādina padomju laika kopmītnes.

Atsevišķā korpusā ieslodzītajiem bija iespēja apgūt profesiju. Te notikušas metinātāju un elektriķu apmācības, mācīta metālapstrāde. Kursu noslēgumā izsniegtas arī apliecības. Guntis Rasa atklāj, ka savulaik pats strādājis par elektriķu kursu pasniedzēju.

Kā vienu no biedējošākajiem stāstiem viņš atminās laiku, kad naktīs ieslodzītajiem elektrība nebija atļauta, tādēļ daži centās atrast veidus, kā nelegāli pieslēgties nelielajam nakts apgaismojumam. No rītiem vadi parasti tika ātri noņemti, taču reidu laikā gadījies pieķert arī tos, kuri nebija paspējuši noslēpt pēdas.

Reiz, pārgriežot nelegāli ierīkotu vadu, viņš pēkšņi saņēmis draudīgu reakciju no ieslodzītā. Pret viņu tēmēja šķēres. Toreiz kļuvis skaidrs, ka strādājot cietumā vienmēr jābūt gatavam neparedzamām situācijām.

Skarbāki apstākļi bija zemākās pakāpes ieslodzītajiem paredzētajās pastaigu vietās. Tie bija metāla būri zem atklātām debesīm, virs kuriem izvietotas restes.

Pa īpašu eju augšpusē pārvietojās uzraugs, nepārtraukti novērojot notiekošo. Tomēr gids smejot bilst, ka tieši no uzrauga vietas paveras viens no skaistākajiem panorāmas skatiem Jelgavā.

Kur nonācām tālāk, bija iespējams nojaust jau pēc smaržas – medicīnas korpuss. Tas gan uz visa cietuma fona bijis salīdzinoši neliels. Neliela palāta, injekciju kabinets un zobārsta telpa, kur krēsls novietots tieši pretī logam ar restēm.

Noslēgumā biezo mūra cietokšņa tumšākās un drēgnākās telpas – soda izolators. Mazi kambari, kur pie grīdas pieskrūvēts galds un ķeblis, bet gar sienu metāla plāksne – guļvieta.

Te reiz bija sava dzīvība. Aiz mūriem ritēja ikdienas dzīve, attiecības, cerības un vilšanās. Šodien telpas ir tukšas, tomēr tās vēl nav līdz galam apklusušas. Lai kādu stāstu šī vieta sevī nestu, tā joprojām turpina to stāstīt.