"Ja es atvēršu muti, nekad vairs neredzēšu savus bērnus." No vardarbības cietušajai sievietei draudējis vīrs

Satiekot Agatu ar meitām, par elli, kādai viņas gājušas cauri vairāku gadu garumā, ārēji šobrīd atgādina vien plaukstas locītavas fiksators uz sievietes rokas. Tās ir sekas fiziskai vardarbībai, kas eskalējās pirms divarpus gadiem. Viņa cietusi no sava vīra, kurš Rīgā strādā Beļģijas pārstāvniecībā Baltijā.

"Man bija daudz traumu, fiziski uz mana ķermeņa, bet man neļāva saņemt medicīnisko palīdzību. Ārsti atbrauca, bet viņš neļāva ienākt mājās, diplomātiskajā teritorijā, man bija jāiet uz ielas. Man draudēja – ja es atvēršu muti un pateikšu, kas notiek mājās – es to uzreiz nožēlošu, jo vairs nekad nevarēšu redzēt savus bērnus," stāsta Agata.

Sieviete draudus uztvēra nopietni un atteicās doties uz slimnīcu. Pēc pāris dienām sāpes kļuva neizturamas, roka – zila, un šoreiz Agata aizbrauca uz uzņemšanu. "Gaiļezerā" sieviete pavadīja 18 dienas; rokai veiktas divas operācijas. Kad medicīnas iestādē ieradās policija, Agata cerēja, ka beidzot varēs sniegt liecību pret vīru, taču tā vietā – viņai tika iedota tiesas pavēste – aizliegums tuvoties dzīvesvietai un vīram, pie kura atradās bērni. Par varmāku likuma priekšā bija kļuvusi viņa.

"Vienā mirklī es kļuvu par diplomāta sievu – bezpajumtnieci. Es uzdevu jautājumu – kāpēc man nepalīdz? Es izstāstu par vardarbību, bet neseko nekāda reakcija. Cilvēki klausījās, bet nedzirdēja. Un tas notiek joprojām! Tāpēc es runāju ar jums. Dramatiskie notikumi turpinās, tie nav beigušies," norāda sieviete.

Divarpus gadus pēc notikušā Agata joprojām nav atzīta par cietušo. Izmisumā nonākušajai polietei ārsti ieteica sazināties ar centru "Marta". Tur viņa saņēma gan psiholoģisko, gan juridisko palīdzību. Divus mēnešus Agata nevarēja satikt savas meitas. Vēlāk tiesa lēma par pagaidu regulējumu, kā abiem dalīt bērnus, – trīs nedēļas meitām jādzīvo pie mammas, trīs – pie tēta. Kādu laiku ar to nebija problēmu. Taču pērn oktobrī vecākā meita atzinās, ka vairs nevēlas satikt tēvu. Atklājies, ka viņš laikā, ko meitas pavada pie viņa, esot vardarbīgs. Agata ar advokātu vērsās bāriņtiesā – iestādē, kurai uzticēts aizsargāt bērnu intereses.

"Ja bērnu no pēcpusdienas līdz nākamās dienas rītam iespundē istabā, nedod ēst un viņam savas dabiskās pamatvajadzības ir jāiet un jākārto uz balkona, tā ir vardarbība, vai tā ir vienkārši audzināšanas metode?" retoriski vaicā Agatas advokāte Sintija Finka. "Sanāk visu laiku par to cīnīties, un neviens to nevēlas atzīt par vardarbību."

Visu šo laiku Agatai nācies pārkāpt tiesas lēmumu – ik pa trim nedēļām vest meitas pie tēva, jo viņas baidījās un lūdza mammu to nedarīt.

Pusgadu Bāriņtiesa skatīja lietu par aizgādības tiesību atņemšanu tēvam, maijā lemjot šīs tiesības tēvam tomēr neatņemt. Pamatojums – aizvien nav pieejams.

"Pilnīgi noteikti objektīvs laika posms, un zinot šīs lietas apstākļus, tas ir pilnīgi pamatots. ["Re:Baltica" žurnāliste: Jūsuprāt, Bāriņtiesa ir darījusi visu iespējamo?] Jā, pilnīgi noteikti," pauž Rīgas bāriņtiesas vadītājs Aivars Krasnogolovs.

Ne Bāriņtiesa, ne Valsts policija, ne tiesa nevar komentēt konkrētās lietas detaļas, jo turpinās pirmstiesas izmeklēšana.

Cīņa par bērnu aizsardzību aizsākās pērnā gada oktobrī. Šai laikā Agata vērsusies visās iespējamajās iestādēs. Lai nodrošinātos ar pierādījumiem par iespējamu vardarbību un cietsirdīgu izturēšanos, Agata vērsās gan pie pediatra, gan psihoterapeita. Konsilija slēdzienā lasāms, ka vecākajai meitai ir "biežas galvassāpes, sirdsklauves, grūtības iemigt, murgi, nemitīga baiļu sajūta". Ārstiem nebija šaubas par vardarbības klātesamību bērnu dzīvēs, un dokumentos tas ir lasāms. Taču tiesa to neņēma vērā.

"Es tiesā prasīju tiesisko aizsardzību savām meitām, bet tiesa šo lēmumu noraidīja. Es to pārsūdzēju apelācijas tiesā, prasot vēlreiz – lai manas meitas tiek pasargātas. Pamatlietu, kas dzīvē ir vajadzīga – justies droši. Bet mana prasība atkal tika noraidīta," vērš uzmanību Agata.

Bāriņtiesas savāktā informācija pērnā gada nogalē tika nodota arī likumsargiem, Valsts policija sāka kriminālprocesu par iespējamu cietsirdību un vardarbību pret mazgadīgajiem. Agatas vecākā meita bija lieciniece arī pret māti vērstajā vardarbībā, par ko policijā turpinās izmeklēšana. Taču nevienā no procesiem meiteni neiztaujāja līdz šā gada janvārim – gandrīz divus gadus pēc notikumiem.

Uz "Re:Baltica" žurnālistes jautājumu, vai, viņasprāt, pusgads ir objektīvs termiņš, Valsts policijas pārstāve Janīna Rotberga atbild apstiprinoši. Uz papildjautājumu, vai divi gadi ir objektīvs termiņš, viņa saka: "Katrs process jāskatās individuāli, par diviem gadiem nemāku komentēt."

Agatas advokāte ir pretējās domās: "Pēc iespējas ātrāk bērni ir jānopratina, pirmkārt, lai viņi to izrunā un aizmirst, lai viņiem nav atkal pēc kāda laika tas viss jāpārdzīvo. Un tad arī tā liecība ir detalizētāka, ticamāka, jo pēc diviem gadiem bērnam pastāstīt, tur var daudz kas pārklāties. tas nav pareizi, tā ir kļūda."

Vēl kategoriskāka ir bijusī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja, krimināltiesību eksperte Ilona Kronberga: "Viņš (bērns) ir jānopratina nākamajā dienā, trīs dienas pēc tam, maksimums varbūt nedēļu [pēc tam]. Ar likuma interpretāciju nevar aizstāt veselo saprātu. Mēs nevaram visu šai valstī paredzēt likumā tikai tāpēc, ka viena šīs valsts sabiedrības daļa ir bez smadzenēm. Jebkura atgriešanās pie šiem notikumiem ir sekundārā viktimizācija, kas nozīmē, ka bērns gūst traumu atkārtoti. Un ne jau vairs  šajā gadījumā noziedzīgā nodarījuma rezultātā vai pretlikumīgas rīcības rezultātā, bet viņš gūst šo traumu  valsts pārvaldes iestāžu darbības rezultātā."

Tiesa saskarsmes tiesības tēvam pirmo reizi lēma ierobežot tikai šomēnes – deviņus mēnešus pēc bērna sūdzībām par piedzīvoto vardarbību. Tas ir pirmais labvēlīgais spriedums, taču cīņa ne tuvu nav galā. Tiesa joprojām neļauj meitenēm ar māti izceļot no Latvijas. To pirms divarpus gadiem tiesā panāca tēvs, pēc tam, kad Agata, bēgot no vardarbīgajām attiecībām, ar meitām aizbrauca uz dzimto Poliju. Abu vecāku laulības šķiršana vēl aizvien ir procesā.

"Es domāju, ka viņa diplomātiskā statusa dēļ lēmumi ir pieņemti citādāk, jo, no malas skatoties, tas ir nereāli – ko tādu nevar redzēt pat filmās. Kā tas var notikt 21. gadsimtā, Eiropas Savienībā, demokrātiskā valstī? Pret mums izturas kā pret būrī ieslodzītiem zvēriem, kurus novēro, bet neļauj no būra iziet," pauž Agata.

Agatas vīrs no jebkādiem komentāriem atteicās, vien ar juristes starpniecību pavēstīja, ka šis ir privāts ģimenes strīds un par faktiem norisinās vairākas tiesvedības.

Ārlietu ministrijā TV3 Ziņām apstiprināja, ka tās rīcībā ir informācija par konkrēto Beļģijas diplomātisko aģentu. Ministrija ir saziņā ar Beļģijas pusi atbilstoši Vīnes konvencijas nosacījumiem par diplomātiskajiem sakariem. Tāpat ministrija ir informēta, ka Latvijas kompetentās iestādes veic darbu, lai nodrošinātu bērnu intereses. Vienlaikus mūsu ārlietu resora rīcībā neesot ziņu, ka Beļģijas diplomātiskā aģenta statuss kavētu lietas izmeklēšanu vai apgrūtinātu Latvijas iestāžu darbu.