Sestdien Ikšķilē pulcējās Latvijas iedzīvotāji, kuri piedzīvoja padomju režīma nežēlību un tikai izsūtīti uz Sibīriju. Tur notika nu jau 25 politiski represēto salidojums, kas pulcēja padomju režīma upurus no visas Latvijas. Šis pasākums ir tā reize, kad izsūtītie, deportācijās dzimušie un arī viņu pēcteči var satikties, dalīties atmiņās, kā arī pieminēt tos, kuri no izsūtījuma dzimtenē tā arī neatgriezās.
Neraugoties uz pieklājīgo vecumu un arī veselības likstām, represēto salidojums Ikšķilē ir pasākums, kuru sirmie vīri un kundzes mēģina apmeklēt katru gadu. Tiem šis ir notikums, kur satikt tos, kuri arī pārcietuši deportācijas, pārrunāt un atcerēties pārdzīvoto. Nereti gan runāt šo dzīves posmu grūti – daudzas ģimenes izsūtītas kopā, bet dzimtenē atgriezties visiem neizdevās.
"Ja to atceras, tad ir jāraud, tas uz nerviem atstāj lielu iespaidu, tāpēc grūti par to domāt. Bet atbraukt šeit…man ir tēvs palicis tur kapiņos, mamma tur kapiņos un liekas, kad atbrauc šeit, ka esmu tuvāk viņiem, tikpat, kā sveicienu nodot vismaz," stāsta politiski represētā Skaidrīte Mackeviča.
Teju visi represēties, kuri šodien apmeklēja salidojumu, izsūtīti vēl bērnam esot, tādēļ tie saka – visgrūtāk izsūtījumā gājis nevis pašiem, bet gan vecākiem. Tomēr arī pašiem bērnība nav bijusi viegla – nabadzība un bads ir pirmais, ar ko tiem asociējas bērnība.
"Es tā domāju, ka esmu viens no jaunākajiem izvestajiem, jo mani izveda mammas vēderiņā divu nedēļas vecumā. Tas bija 1941. gads un 1942.gadā es esmu dzimis. Un 1946. mēs atgriezāmies, un jau 1949. gadā māti ar četriem bērniem aizveda otrreiz. Tas bij drausmīgi, no pirmās reizes jau es maz ko atceros, bet no otrās, kaut gan tad jau bija vieglāk, bija bads tur, vasaras tad vismaz skrējām pa taigu, suņuburkšķu stiebrus ēdām, lakšus, riekstus," atminas politiski represētais Tālivaldis Penkulis.
Sanākušie arī uzsvēra, jādara viss, lai viņu piedzīvotais neatkārtotos. Tie ar bažām lūkojas arī Ukrainas virzienā, kur tas pats režīms, kas nežēlīgi izrēķinājies ar viņiem, tagad posta Ukraiņu ģimenes. Taču vienlaikus šis esot brīdis, kad vislabāk novērtēt brīvību, neatkarību un to, cik patiesībā labi mēs šobrīd Latvijā dzīvojam.
Politiski represētais Vladislavs Šaripo bilst: "Mēs bieži vien sūdzamies par dzīvi šeit Latvijā, ka mums pārāk slikti, šādas vai tādas problēmas. Ja salīdzina ar tām problēmām un tiem apstākļiem un problēmām, kas tur bija , tas vispār ir nieks. Tā ir ļoti laba dzīve, tikai jāprot priecāties."
Salidojuma dalībnieku rindas gan ar katru gadu paliek ar vien tukšākas, jo kopš pēdējām masveida deportācijām Latvijā pagājuši jau 75 gadi. Tādēļ Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šodien savā uzrunā aicināja represētos dalīties atmiņās arī ar jauno paaudzi, lai šī skaudrā Latvijas vēstures lappuse no mūsu atmiņām neizzustu. Un tas svarīgi arī pašiem represētajiem, tādēļ daļa šodien līdzi ņēmuši arī mazbērnus.
"Man ir svarīgi, lai neaizmirstu to visu. Tas ir viens. Bet otrs – mani mazmeitiņa atveda. Tas arī ir ļoti svarīgi," bilst politiski represētā Elīza Tetere.
To, kuri pieredzējuši izsūtījumu gan ar katru gadu paliek arvien mazāk. Latvijas Politiski represēto apvienībā lēš, ka katru gadu mūžībā dodas ap 700 padomju režīma represiju upuru. Un tas nozīmē, ka mums ir vēl tikai nedaudz virs 10 gadiem, lai šīs atmiņas turpinātu apkopot.
