Karavīrs: Izaicinājumi mūsdienās var būt no bēgļiem pierobežā līdz pat vīrusam slimnīcās

Kalpot savai zemei. Toreiz – Brīvības cīņās pirms 102 gadiem un šodien. Kāda ir motivācija izvēlēties karavīra ceļu un kādi ir tā izaicinājumi?

Kaprāli Gintu Celitānu TV3 sastop Ādažu militārajā poligonā. Jauns puisis, kurš savu dzīvi nolēmis saistīt ar Bruņotajiem spēkiem.

"Stāsts ir kā lielākajai daļai jauniešu – pamēģināju savas iespējas ārzemēs pastrādāt, bet sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Atgriezos Latvijā un izvēlējos iestāties Bruņotajos spēkos, jo šī ir tā iespēja pasargāt tuvākos, ģimeni, valsti, tautu un draugus," stāsta Gints.

Tobrīd Gintam bija 21. Atbildīgs lēmums, ko ģimene atbalstīja, lai arī apzinājās, ko tas no puiša prasīs. Nu jau dienestā aizvadīti seši gadi, un Gints saka, – "esmu īstajā vietā". Disciplīna, komanda, fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība, lai vajadzības gadījumā aizstāvētu savu zemi. Un tie nav tikai vārdi.

Māte no sākuma pārdzīvoja, bet nu jau ir apradusi, ka dēls ir karavīrs un viņš ir gatavs sevi atdot valstij.

"Ja tu esi atnācis ar īsto motivāciju, tas tevi neatturēs. Jebkurā brīdī tu esi gatavs sevi ziedot tāpat kā to darīja brīvības cīnītāji. Tie pamatuzdevumi nav mainījušies. Nekādā ziņā! Kā toreiz karavīri stāvēja par savu zemi, arī šodien stāvam par savu tautu," norāda Gints.

Gan 11., gan 18. novembris ir datumi, kad saikne ar tautu, par kuru esi gatavs krist, it kā nostiprinās no jauna. Īpaši tad, kad vēl drīkstēja notikt svētku parādes.

Bet lielākais kaprāļa atbalsts ir mājās. Nu jau Gintam ir pašam sava ģimene. Dēls Raiens uz tēvu skatās apbrīnas pilnām acīm: "Viņš saka, ka tētis ir karavīrs, dārziņā lielās. Viņam ir trīsarpus gadu jau. Ļoti daudz jautājumu par darbu, viņam viss liekas interesanti. Es viņam neko nevaru uzspiest. Tagad iespējas – kādu piemēru ņems no manis, tas atkarīgs no viņa. Es viņam novēlu visu to labāko un atbalstīšu jebkurā viņa izvēlē."

Būt karavīram nav darbs, bet gan dzīvesveids, stāsta Gints: "Arī, novelkot formu, dienests nebeidzas, un izaicinājumi mūsdienās var būt no bēgļiem pierobežā līdz pat vīrusam slimnīcās."

Gints piekritis doties mediķiem palīgā. Diennakts dežūrās cilā 20 kilogramus smagos skābekļa balonus un tukšos nomaina pret pilnajiem, lai Covid-19 pacienti tiktu pie svaiga gaisa. Nakts laikā jānomaina pat 60 tādi baloni.

"Bija brīvprātīgais režīms. Kurš gribēja, varēja iet palīgā. [Tu pieteicies?-red.] Es pieteicos brīvprātīgi. Mani neviens nespieda. [Kāpēc?-red.] Es labāk aizeju pa priekšu un uzņemos uz sevi. Skats, ko es redzēju tur, grūti skatīties. Var redzēt, ka mediķi ir noguruši. Viņi arī ir cilvēki. Liels paldies viņiem, jo viņi tiešām nepadodas. Es tur biju, es to redzēju. [Pat bezcerīgus gadījumu, kurus glābj?-red.] Tieši tā, mediķi sēž līdz pēdējam brīdim klāt. Es pirms tam, staigājot pa ielu, nevarēju iztēloties, ka ir tik traki. Viens ir, ko stāsta, otrs – ko redzi. Kad biju klāt slimnīcā, redzēju, ka situācija ir diezgan skarba. Šī Covid-19 krīze ir pielīdzināma 1919. gadam, kad mums kā tautai jāapvienojas, lai kopā uzvarētu šo krīzi. Jāiesaista visa sabiedrība, lai vinnētu šo krīzi," par redzēto stāsta Gints.