Kas palīdzēja latviešu karavīriem gūt uzvaras un lika ciest sakāves? Ieroču fotogalerija!
Latvijas Kara muzeja Ieroču krātuvē aplūkojami ieroči, ar kuriem latvieši karoja 15. un 16. gadsimtā, Pirmajā pasaules karā, Otrajā pasaules karā, kā arī pēc tā, kad nacionālie partizāni cīnījās pret padomju varu. Sadarbībā ar muzeja Ieroču nodaļas vadītāju Egīlu Gelderiņu portāls Skaties.lv piedāvā arī Tev, lasītāj, ielūkoties vēstures līkločos!
Senākais ierocis, kas aplūkojams Kara muzejā, faktiski ir ieroča detaļa. Tā ir 15. vai 16. gadsimta kameras lielgabala stobra resgaļa kamera. Tā, visticamāk, ir izgatavota Livonijā, iespējams, Rīgā.
Lielgabala kamera tika atrasta arheoloģiskajos izrakumos, ko veica 1937. gadā Kara muzeja jaunās ēkas pamatu būvbedrē.
Līdzīgas konstrukcijas lielgabala stobrs ir RVKM, tikai bez resgaļa kameras. Lielgabala stobrs tika izgatavots no sametinātiem melnā metāla gredzeniem un resgaļa kamera, kurā bija iebērts šaujampulveris un ievietota akmens vai metāla lode, tika ar koka ķīli nofiksēta pie stobra resgaļa. Pulvera lādiņu aizdedzināja caur nelielu šķērsurbumu jeb špūru ar degli vai nokaitētu metāla stieni.
Savukārt par senāko rokas šaujamo ieroci var uzskatīt jātnieku pistoli ar rata aizdedzes mehānismu (atslēgu) – Faustrohr. Ierocis varētu būt izgatavots 16. gs. otrajā pusē kādā Vācijas zemē vai arī tepat Livonijā. Tāpat tiek pieļauta iespēja, ka pistole ir arī kāds vēlāku gadsimtu pakaļdarinājums.
Šādu rata aizdedzes mehānismu radīja Rietumeiropā 16. gs. pirmajā ceturksnī.
Pastāv nostāsts, ka šādu mehānismu ir radījuši Nirnbergas pulksteņmeistari 1525. gadā, kas kā dzirksteļu radītāju izmantoja pirītu (FeS2). Pirīts tika berzēts ar apaļu diska veida metāla skriemeli, ar sprūdu atbrīvojot uzvilkto atsperi.
Tāpat kā vienu no vecākajiem ieročiem var pieminēt musketi ar rata aizdedzes mehānismu. Kaut gan stobra kanālā ir vītnes, kas varētu būt arī vēlāk iegrieztas, uz stobra resgaļa iekalts izgatavošanas gada skaitlis 1598. Domājams, ka izgatavošanas vieta ir Vācijas zeme.
Latviešu strēlnieku apbruņojumā tika lietotas trīs līniju (7,62 mm) amerikāņu ražotās šautenes Winchester M1895. Ieroci pielādēja ar piecām krievu trīs līniju patronām (7,62x54R), savukārt pārlādēšana notika ar tā saucamo Henrija skavu, kas bija par iemeslu šāvēja demaskēšanai. Šīs šautenes mehānisms bija jūtīgs pret piesārņojumu – putekļiem, smiltīm, kvēpiem, un pārkarsa pie intensīvas šaušanas.
1916. gada rudenī Winchester M1895 nomainīja pret japāņu šautenēm.
Kopš 1916. gada rudens latviešu strēlniekus apbruņoja ar japāņu šautenēm ARISAKA 97 (Tip 30) vai ARISAKA 05 (Tip 38) un šo modifikāciju karabīnēm. Ieroču kalibrs bija 6,5 milimetri. Tās bija precīzas un izturīgas šautenes un karabīnes. Gan vienas, gan otras pielādēja ar piecām patronām 6,5×50. Pamatā abām šautenēm tika izmantota Mauzera sistēmas konstrukcija, bet ARISAKA 05 (Tip 38) ievērojami pārsniedza Mauser 98 kvalitāti. Vienīgi lodes kalibrs bija mazāks nekā krievu patronai, līdz ar to arī ievainojums parasti nebija tik smags.
Krievijas armija un arī daļa strēlnieku tika apbruņoti ar krievu 1891. gada parauga trīslīniju (7,62 mm) šautenēm, kuras bija pietiekoši precīzas un izturīgas pret piesārņojumu. Līdz 1930. gadam šautenes nosaukumā nelietoja ieroču rūpnīcas direktora Mosina vārdu. Tas tika pievienots tikai pēc Staļina norādījuma. Šautenes un karabīnes konstruktori bija beļģu ieroču konstruktori brāļi Nagani. Ieroci pielādēja ar piecām patronām 7,62x54R. Tā kā Krievijā nepietika jauda saražot pietiekamā daudzumā trīs līniju šautenes, tad tās pasūtīja ASV Remingtona u.c. firmās.
Otrajā pasaules karā latviešu karavīru apbruņojums Vācijas armijā jeb Latviešu Leģionā galvenokārt bija Mauzera sistēmas 1935. gada parauga karabīnes jeb saīsinātās šautenes MAUSER 98k un tās modifikācijas. Ieroča kalibrs bija 7,92 mm un to pielādēja ar piecām 1904. gada parauga patronām 7,92×57. Mauzera sistēmas ieroči bija precīzi un kvalitatīvi, bet salīdzinoši jūtīgi pret piesārņojumu.
Virsnieki un instruktori savā apbruņojumā lietoja mašīnpistoles MP.38, MP.40 un arī vecākus vācu konstruktoru modeļus. Visas mašīnpistoles šāva ar 9 mm pistoles PARABELLUM patronām 9×19. Vidējais sniedzamības attālums bija 100 – 200 m. Mašīnpistolēm bija maināmas patronkārbas ar 32 patronām, dažiem vecākiem modeļiem bija arī 20 patronu patronkārbas.
Virsnieki un instruktori apbruņojumā saņēma arī pistoles. Visbiežāk sastopamas bija PARABELLUM (G.Lugera) sistēmas pistoles ar apzīmējumu P.P.08. Kalibrs 9 mm, aptverē astoņas patronas 9×19, vēl vienu patronu varēja ievadīt stobrā. Kvalitatīvs un precīzs ierocis, bet sarežģīts un dārgs ražošanā. Īpaši ērts slīpais rokturis (123°) un īpatnējs aizslēgs.
Ar katru gadu frontē vairāk sastopamas bija Valtera sistēmas pistoles WALTHER P.38, kuras pakāpeniski aizvietoja P.P.08. Tāds pats stobra kalibrs – 9 mm un tā pati lietojamā munīcija 9×19. Aptverē 8 patronas, jaunums bija belzes mehānisma DA (Double Action) darbības princips.
Daudzi Latviešu leģiona karavīri centās iegūt trofeju ieročus – gan pistoles, gan mašīnpistoles u.c., jo kaujas laikā bija svarīgi, lai ierocis neizietu no ierindas smilšu un putekļu piesārņojuma dēļ. Krievu ieroči šajā ziņā bija izturīgāki, kaut gan bieži nekvalitatīvi.
Partizāni izmantoja jebkuru pieejamo ieroci, kas nonāca viņu rokās. Gan vācu armijas strēlnieku ieročus, gan krievu ieročus.
Ja partizānu gaitu pirmajos gados, iespējams, bija vairāk vācu ieroči, tad, laikam ejot, biežāk tika lietoti krievu ieroči. Tos ieguva gan kaujās no kritušajiem, gan atbruņojot iznīcinātājus u.c. padomju aktīvistus. Ieroči bieži tika atrasti abu pušu ierakumos. Tāpat arī munīcijas pieejamība lielāka bija krievu ieročiem. Tika lietotas manuālās šautenes (3-līniju), pusautomātiskās šautenes (SVT-40), rokas ložmetēji DP un tā modifikācijas, mašīnpistoles PPŠ un PPS, pistoles TT, TK un Nagana sistēmas trīs līniju revolveri, kā arī visi vācu ieroči, kam vien bija munīcija. Salīdzinoši maz tika lietoti "apgriežņi" jeb īsstobrenes.
