"Latvieši ir noslēgtāki, bet nav rasisti!" – ārzemnieki izsakās par dzīvi Latvijā

Pēdējā desmitgadē uz dzīvi Latvijā pārceļas arvien vairāk ārzemnieku, kuri mūsu valstij dod arī savu profesionālo pienesumu. Vai mēs kā sabiedrība esam kļuvuši mazāk aizpriedumaini un ļaujam citu tautību pārstāvjiem šeit justies pieņemtiem?

Jogas pasniedzējs un masieris, arī ajūrvēdas speciālists, pēc izglītības arī ķīmiķis Sarvmitra Sings Latvijā ieradies no Indijas. Par savām jaunajām mājām jau trīs gadus viņš sauc Rēzekni: "Sākums nebūt nebija viegls, jo es pirmo reizi nonācu atvērtā kultūrā. Man tas bija sarežģīti, kaut vai tas, ka cilvēki viens no otra dzīvo ļoti tālu, nav tāda komūnas sajūta. Vienas no manām bailēm bija, kas notiks, ja ar mani kaut kas atgadīsies, es saukšu pēc palīdzības, bet neviens mani nedzirdēs? Indijā, kur visi dzīvo tik ļoti cieši blakus, ja es nobļautos, saskrietu tūkstotis cilvēku! Sākumā ļoti par to raizējos."

Darba grafiks ir ļoti intensīvs, pusnedēļu viņš strādā viesnīcā "Jūrmalā" par masieri.  Pēc tam viņš steidzas atpakaļ uz Rēzekni, kur vada nelielu zemnieku saimniecību – audzē aitas un kazas. Bet vakaros pasniedz jogas nodarbības rēzekniešiem. Latviešu valodas nezināšana bijis galvenais šķērslis apņēmīgā indieša centieniem atrast Latvijā darbu: "Tā bija problēma, jo es neesmu latvietis, bet man prasīja valsts valodas zināšanas, lai gan mans darbs nav saistīts tik daudz ar valodu. Latviešu valoda nav viegla, es nevaru to iemacīties ļoti ātrā laikā, taču es turpinu to apgūt, tas ir svarīgi."

Jautāts, vai dzīvojot Latvijā ir jutis diskrimināciju savas etniksās piederības dēļ, Sarvmitra atbild noliedzoši: "Ar mani nav gadījies tā, ka kāds uz ielas kaut ko pasaka vai norāda uz mani, bet labi un slikti cilvēki jau ir visur. Paldies Dievam, neesmu izjutis rasismu uz savas ādas. Es cenšos palīdzēt cilvēkiem, un cilvēki ir izpalīdzīgi arī pret mani. Ja nu ir kāda problēma, jautāju palīdzību saviem draugiem, kā to būtu normāli atrisināt."

Ar Latviju Sarvmitram saistās lieli plāni, viņš vēlas izveidot pats savu jogas instiūtu: "Man šobrīd nepietrūkst tēvzeme, Indija. Es izjūtu, ka Rēzekne ir manas mājas."

Savukārt vjetnamiešu mākslinieks Kao Vjetu Ngujenu Latviju par savām mājām sauc jau 20 gadu. Viņš šeit ieguvis izglītību, un sācis veiksmīgu ilustratora karjeru. Plašu populariāti izpelnījās viņa radītais komikss par eposu "Lāčplēsis".  Folklora un mitoloģija ir viņa sirdslieta, kas ļauj labāk saprast arī pašu tautu: "Es varu redzēt patriotismu un vienotību Latvijā pēdējā laikā, bet lieta, kas joprojām traucē, ir latviešu attieksme ar ārzemniekiem. Daudz kas ir mainījies, tomēr es gribētu vēl labāk, jo man arī ir daudz draugu ārzemnieku un viņi arī atzīst, ka latvieši tomēr ir mazliet noslēgti, bet es viņu saprotu, tomēr ziemeļnieki, vasarā visi ir priecīgi, bet ziemā visi bēdīgi."

Latviešiem un vjetnamiešiem atšķiras arī komunikācijas veids: "Ja mēs tikko satiekam cilvēku, mēs sakām sveiks, kā Tev iet, uzreiz jautājam, cik tev gadu, kur tu strādā un cik tu pelni. Latviešiem tas nav pieklājīgi. Ar latviešiem vajag laiku iepazīties, lēnām, lēnām, lai iegūtu to ticību."

Sabiedrības integrācijas fonds pašlaik īsteno kampaņu, kurā aicina atpazīt iesakņojušos aizspriedumus pirms tie kļuvuši par problēmu sadzīvē vai darbā. Eirobarametra dati rāda, ka Latvijā augstāku diskriminācijas risku rada etniskais un rases aspekts.

"Ja kādam varbūt šķiet, ka tas mūs tiešā veidā neskar, bet tā var būt diaspora, kas atgriežas un reemigranti, kas varbūt ir apprecējušies ar kādu ārvalstīs un ka viņiem nav jāsatraucas, ko par viņu dzīvesbiedru vai bērnu padomās, vai skolā būs pieņemoša attieksme. Mēs varam runāt par studentiem vai augstas kvalifikācijas darbiniekiem," norāda Sabiedrības integrācijas fonda pārstāvis Reinis Lasmanis.

Dati rāda, ka Latvijas iedzīvotāju attieksme ir dažāda pret dažādām etniskajām grupām, kā izteikti pozitīvs piemērs, ir labvēlīgā attieksme pret ukraiņiem.