Latviešu bēgļu pārcēlājs Ēriks Tomsons 103. jubileju sagaida ar jaunu grāmatu
Piektdien, 31.decembrī gandrīz neticama gadskaitļa sasniegšanu svinēs leģendāra persona Ēriks Tomsons, kuram apritēs 103 gadi – tikpat, cik Latvijas valstij. Otrā pasaules kara laikā viņš kopā ar cīņubiedriem glāba tautiešus, pārceļot tos laivās uz Zviedriju. Pārcēlāju atmiņas arī apkopotas grāmatā, kurā nosegts vesels gadsmits trīs pārcēlāju dzīvēs.
Ciemos pie Ērika Tomsona uz tasi kafijas ierodamies pāris dienu pirms viņa dzimšanas dienas. Tieši Vecgada vakarā viņš svinēs 103. jubileju.
Viena gada ar Latvijas valsti. Joprojām možs un dzīvespriecīgs, ar apbrīnojami asu atmiņu, lai gan dzīvē bijušas lapaspuses, ko cits varbūt gribētu izdzēst.
Otrā pasaules kara laikā Ēriks bija iesaucamajā vecumā. Vienaudži krita frontē, bet karot ne vienā, ne otrā pusē viņš ne pa kam negribēja.
"Mani vienaudži gāja frontē, krita. Ik pa laikam saņēmām ziņu, ka viņi krituši. Es ar kaut ko gribēju darīt! Tur cīnījās, lai iznīcinātu, bet es centos glābt dzīvības, lai vienaudži paliek dzīvi, nevis iet frontē un krīt. Mans lozungs bija – iešu par Latviju, par dzimteni, tikai jūrā, ko māku!"
Beigušam jūrskolu, Ērikam ar biedriem jūra nozīmēja brīvību. Un tas nekas, ka tā nāca ar briesmām.
Viņš atsaucās Latvijas Centrālās padomes aizsāktajiem pūliņiem no atkārtotas okupācijas paglābt inteliģenci – rakstniekus, politiķus, māksliniekus. Nakts melnumā, eļļu noziestām sejām bēgļu laivās pārcelt tos uz Gotlandi. Līdz kara beigām Zviedriju laivās sasniedza vairāk nekā 4500 latviešu bēgļu.
"Bailes jau kā tādas pastāv, bet es biju tā nocietinājis sevi, ka nebaidījos. Nedrīkstēja baidīties. Bija tāds gājiens, ka iebraucām vācu ostā, prožektori apkārt, bet laiva tobrīd bija tukša. Bez bēgļiem. Mēs divatā. Tik piegrūdu ar elkoni un teicu – aci nemirkšķini, brauc kā jābrauc! Neaiztika mūs," stāsta latviešu bēgļu pārcēlājs.
Trīs pārcēlāju – Ērika Tomsona, Pētera Jansona un Laimoņa Pētersona – atmiņas mutvārdu vēstures vācēji ierakstījuši kasetēs. Vairāku gadu darbs, tās kārtojot un pārbaudot pret vēstures faktiem, nupat rezultējies grāmatā. Esam klāt, kad vēl teju siltu no tipogrāfijas to rokās paņem autori.
"Šodien speciāli caur puteni braucu uz darbu, lai ieraudzītu rezultātu," stāsta Nacionālās mutvārdu vēstures programmas koordinatore Māra Zirnīte.
Grāmatu piedzīvot lemts bija vien Ērikam. Pārējie jau tai saulē. Vēsturniekiem tā bija īstākā laime – ka vēl ir Ēriks, kam piezvanīt, vārdu vai vietas nosaukumu precizēt.
Lasot citātu no grāmatas – "Aust rīts, jūtam, ka būs vāks, jo nejaudājam vairs pieiet pie pumpīša.. Ūdens ar joni nāk iekšā laivā. Vienā brīdī ieraugām nelielu strīpiņu – zeme!", Māra atzīst – var iztēloties, kādas bija briesmas – jūra mierīga ir reta, turklāt lielie braucieni bija oktobrī, pat decembrī, janvārī. Apdraudēja no gaisa un jūras, arī zemūdenes kursēja no abām pusēm, tā kā briesmu tur bija pietiekoši.
Astoņi pārbraucieni Ērikam bija veiksmīgi. Varēja palikt Zviedrijā – drošībā, bet viņš uzņēmās uz Latviju pārcelt radistu Rihardu Zandi, lai viņš telegrafētu slepenas ziņas par patieso situāciju okupētajā Latvijā. Viņus vēlāk izsekoja un nodeva pašu biedrs – savervēts pretošanās kustības dalībnieks Eduards Bergmanis.
"Nāk iekšā nomaskējies ar karodziņiem, baigais nacionālists! Nodevējs, zin… Tā mūs dabūja rokā, zin," atminas Ēriks.
Ar zīmogu "Tēvzemes nodevējs" Ēriks desmit gadus pavadīja izsūtījumā. Represēja arī pārējo ģimeni, bet tas viņu nesalauza.
"Tēvs audzināja mūs, puikas, raksturā. Viss grūtākais darbs bija jādara, pretī runāt nedrīkstēja. Izglāba raksturs un pieticība. Biju pieradis pie grūtumiem," viņš atminas.
Atgriežoties Ērikam jau bija 40. Esot no vilciena izmetis papirosus un solījies vairs nepīpēt un dibināt ģimeni. Tas arī izdevās, un nu piedzīvots jau devītais mazmazbērns.
To, ka savulaik pārcēlis bēgļus, zināja vien sieva. Meitas Dace un Daiga visu bērnību domājušas, ka tētis bijis vienkārši jūrnieks. Tikai čekisti ik pa brīdim uzpasēja.
"Laiku pa laikam piebrauca pie mājas vecās "Volgas" un pasauca Tomsonu aprunāties. Mamma mūs dzina uz citu istabu. Mēs nezinājām, kas notiek."
"Ērikam ir gaiša attieksme pret dzīvi. Viņā iekšā ir tas pats zēns, kurš izšķīrās braukt ar laivu pāri jūrai. Jā," saka Māra.
Un tiešām – kad jautājam, kā svinēs lielo jubileju, atbild: "Pa pilnu klapi! Tā, kā jūrnieki."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
