Latvijā ir nepietiekami resursi individualizētam atbalstam vardarbīgiem jauniešiem, norāda psihiatre

Pagājušās nedēļas laikā Latvijā izskanēja ziņas par diviem traģiskiem notikumiem – slepkavībām, kuras izdarījuši pusaudži. Beinerte norāda, ka tā, visticamāk, ir tikai sakritība, kur tik īsā laika periodā šāda veida noziegumus paveikuši jaunieši ļoti agrīnā vecumā.

Tomēr tas ir ļoti tipisks stāsts, kur vardarbīgām izpausmēm pievēršas jaunieši, kas aizgājuši "antisociālu ceļu". Un tā ir apkārt esošo pieaugušo atbildība laikus pamanīt, ka jaunietis sāk pārkāpt sabiedrības normas un veikt mazākus vai lielākus noziegumus.

"Pieaugušā, kuram patiesi pusaudzis rūp, viņa dzīvē var nebūt. Šādā gadījumā tā ir valsts atbildība, proti, jāsniedz psiholoģiskais atbalsts, kuram jābūt daudz individualizētākam brīdī, kad jaunietis sāk noiet no ceļa. Strādājot ar šādiem jauniešiem, redzu, ka atbalsts no sociālā dienesta vai atbalstu centru puses ir ar nepietiekamiem resursiem tieši individualizētā pieejā," uzsver Beinerte.

Viņa norāda, ka tipisks gadījums ir jaunieši, kuriem dzīvē nav paveicies un kuriem ir vajadzīgs atbalsts no internātskolām vai aprūpes centriem, jo vecāki nav spējuši nodrošināt to, kas viņiem dzīvē nepieciešams. Tādos gadījumos ir bērni, kas var dzīvot, piemēram, seši vienā mājoklī ar vienu vai diviem aprūpētājiem. Taču brīdī, kad bērns vairs neseko noteikumiem, kas uzstādīti aprūpes vietā, vairāk laika pavada ielās ar nevēlamiem vienaudžiem, tad šis atbalsts vairs neder.

Izņemot šos bērnus no problemātiskās vides un ieliekot ļoti individualizētā atbalsta vietā, šim bērnam ir daudz lielāka iespēja palīdzēt. [..] Taču, kā akcentē virsārste, tas ir atbalsts, kas nepieciešams jau agrīnā stadijā.

Beinerte vēl uzsver, ka šāda palīdzība valstij neizmaksātu miljonus. Patiesībā valsts par šiem bērniem samaksās vairāk vēlāk nākotnē, piemēram, ieslodzījuma vietās un mēģinot šos cilvēkus rehabilitēt sabiedrībā. To apliecina arī pasaulē veikti aprēķini.

Runājot par atbildības uzņemšanos, pašlaik notiek diskusijas, ka nepieciešams samazināt vecuma slieksni, no kura iestājas kriminālatbildība, proti, no 14 gadu vecuma uz 12. Bērnu slimnīcas veselības centra virsārste skaidro, ka bērnam nepārprotami ir jāuzņemas atbildība par pastrādāto, taču lielāka atbildība uz jauniešiem šādā vecumā joprojām gulstas uz pieaugušajiem. Tiem, kas ir ap šo bērnu, kas nav viņu noturējuši mājās, [..] kuru izveidotā sistēma nav atbalstījusi to, ka viņš nenonāk antisociālā vidē, ka viņam ir piekļuve alkoholam un narkotikām.

"Te uzsvars ir uz vārdu bērns, jo 12 gadu vecumā tas joprojām ir bērns. 12 gadu ir vecums, kad impulsivitāte, kas ir viens no atslēgas faktoriem vardarbīgu pāri darījumu veikšanā, sāk sist augstu vilni. Jaunietim pusaudžu vecums, hormonālās vētras ir ļoti saistītas ar nepārdomātiem lēmumiem, neapsvērtu rīcību, ietekmēšanos no apkārtējiem – ja vardarbība ir apkārt, ir ļoti liela iespēja, ka jaunietis pavilksies līdzi, neapsvērs iespējamos riskus," stāsta Beinerte, tāpēc svarīga pieaugušo iesaiste.

Speciāliste arī norāda, ka situācija skolās ar mobingu, kur Latvija OECD valstu vidū ir antirekordiste, ir viens no faktoriem, kas sekmē ļoti traģisku noziegumu pastrādāšanu agrīnā vecumā. Viens no uz pierādījumiem balstītiem atbalsta vai prevencijas veidiem ir visa skolas līmeņa, visas izglītības sistēmas līmenī mazināt mobingu un agresiju. Tas bērnu var pasargāt no agresijas, uzlabot apstākļus un palīdzēt noturēties skolas vidē, kas šiem jauniešiem, kas izdara noziegumus, var būt ļoti svarīgi.

Šajā saistībā Beinerte vēlreiz uzsver nepieciešamību pēc individualizētas pieejas, jo tomēr katrs gadījums ir atsevišķs. "Domājot par agresīvu bērnu, kurš jānotur skolas vidē, ir kļūdaini skatīties uz to, kā statisku situāciju. Ja bērnam rodas agresīva reakcija skolas vidē, tā ir ļoti plūstoša situācija, kur jāmeklē risinājumi, jāpiesaista piemērots atbalsts, jāanalizē, kas ir saistīts ar bērna uzvedību. Ja laikus meklē risinājumus, bērnu var noturēt esošajā vidē vai atrast piemērotāku vidi."