Lai iestātos NATO, Latvija nogājusi garu ceļu, kas sākās uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas.
Vispirms bija jāpanāk Krievijas karaspēka izvešana un jāsāk savu bruņoto spēku veidošana uz drupām, kā vēlāk atzina toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
"Lai padomājam to vien, kādā situācijā Latvija bija savā aizsardzības ziņā tajā brīdī, kad mēs atguvām neatkarību. Tur īstenībā bija drupas un iepriekšējās impērijas paliekas, kuras vispirms bija, kā teikt, jānotīra drupas, pirms varēja sākt kaut ko būvēt."
Baltijas valstu uzņemšanu NATO centās nepieļaut Krievija un par to, ka neatkarību atguvušās valstis ir pelnījušas būt pasaulē spēcīgākajā aliansē, nācās pārliecināt Rietumu lielvaru līderus.
Bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis atzīst, ka ceļš uz NATO bija sarežģīts.
"Tas bija intensīvs darbs. Nevienu brīdi nevarēja atstābt. Un nevienu brīdi nebija nekādas garantijas par to, ka mūs tiešām uzņems. Bija visu laiku jāpārliecina NATO partnervalstis gan piedaloties operācijās, gan arī ikdienas intensīvā darbā, ceļot mūsu militārās spējas."
Tomēr, par spīti grūtībām un reformām, kas bija jāveic, Vairai Vīķei-Freibergai nekad nav šķitis, ka sapnis var būt nesasniedzams. "Nevienu brīdi nevarēja atļauties tādas domas," norāda eksprezidente., "Bija ļoti daudzi, kas mēģināja mums iestāstīt, ka jums jau nav cerību, un kas tad jūs tādi, un tā tālāk. Un es domāju, tā pozīcija, ko es ieņēmu tiekoties ar jebkuru un jebkādā jautājumā, mēs Latvija varam un mums ir tiesības, un mēs izdarīsim visu, ko vajag un neviens cits par mūsu likteni nedrīkst lemt, kā tikai tie, ar kuriem mēs gribam sadarboties, un paši latvieši."
Kopā ar vēl sešām valstīm uzaicinājumu iestāties NATO Latvija saņēma 2002. gadā Prāgas samitā.
Vēsturē iegājusi Vīķes-Freibergas runa šajā līderu sanāksmē. Redzot, ka Džordžu Bušu, Žaku Širaku un citus līderus sāk garlaikot kandidātvalstu pārstāvju runas, kas visas bija līdzīgas un formālas, Latvijas prezidente iepriekš sagatavoto runu nolika malā un uzstājās ar emocionālu uzrunu. "Es skatījos, ka lielo valstu vadītāji tā kā lēnām gandrīz vai iemieg no to runu vienāduma. Man šķita, ka šajā brīdī ir jāsaka kaut kas, kas viņus uzmodina. Un uzmodināja arī," atminas Vīķe-Freiberga.
"Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta. Tā ir norūdīta ciešanu un netaisnību kaltuvē. Tā saprot brīvības nozīmi un vērtību. Tā saprot, ka brīvību ir vērts atbalstīt par katru cenu, uzturēt, aizstāvēt un par to cīnīties. Mēs svinīgi solām un apņemamies, ka centīsimies darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī darītu visu, kas darāms, lai veidotu tādu pasauli, kur taisnība un brīvība ir pieejama visiem."
Par pilntiesīgu dalībvalsti Latvija kļuva 2004. gadā, kad Vašingtonā tika iesniegti pievienošanās dokumenti. Kā pirmā Latvijas uzņemšanu bija ratificējusi Kanāda.
Mēs respektējām Latvijas vēlmi, gribējām to atbalstīt un iedrošināt. Nedomāju, ka tā bija nejaušība, tas bija apzināts tā laika politisko līderu lēmums, ko atbalstīja gan Kanādas, gan Latvijas tauta.
Jauno dalībvalstu uzņemšana noslēdzās ar karogu pacelšanu NATO galvenajā mītnē. Savukārt Rīgā tika pacelts NATO karogs, ko vēroja dažādu paaudžu pārstāvji.
NATO durvis paliek atvērtas un Latvija sola visiem spēkiem atbalstīt Ukrainas uzņemšanu aliansē.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
