"Mūsu ģimene tika izpostīta." Ar atmiņu stāstiem Latvijā piemin 1941. gada deportācijas
Šķirotavas stacija Rīgā. Tas bija neizbēgamā ceļa sākumpunkts – viena no Rīgas dzelzceļa stacijām, kur lopu vagonos uz Sibīriju savā moku ceļā bija spiesti doties tūkstošiem represēto Latvijas iedzīvotāju.
Notikumi 1941. gada 14. jūnija naktī norisinājās pēc viena scenārija: miermīlīgu iedzīvotāju mājās pēkšņi ielauzās bruņoti cilvēki un pavēlēja ātri sagatavoties pārvietošanai nezināmā virzienā.
Toreiz no Latvijas tika izvesti vairāk nekā 15 000 cilvēku. Gan veci, gan jauni, gan bērni, gan grūtnieces. Noziedzīgais Kremļa režīms nevienu nesaudzēja. Tika izpostītas tūkstošiem ģimeņu.
Jānis Stiprais tolaik bija parāk maziņš, lai saprastu, kas notiek. Taču smeldzīgās sāpes viņu pavadījušas visus šos gadus. Savu tēvu – viņš tā arī vairs nesatika. "Mani paņēma uz Sibīriju, kad man bija divi gadi," stāsta Stiprais.
"Mans tēvs strādāja policijā. Viņam atnāca draugi un pateica, ka būs izvešanas. Un, ja vari, skrien mežā. Jo izvešana nebūs ilga. Ko noķers, to noķers. Tā viņš iebēga mežā un skatījās, kā mūs krāmē mašīnā iekšā. Kad redzēja, ka mani, māsu un mammu ved prom, viņš izskrēja ārā no meža un teica, lai ņem viņu arī."
Tēvu brutāli iemeta vienā vagonā, pārējos ģimenes locekļus – citā. Tā bija pēdējā reize, kad mīļie redzēja viens otru. Kā saka Jānis Stiprais, kas notika vēlāk ar tēti, viņš nezina, taču sirdī tēvs vienmēr ir palicis varonis!
Ar asarām acīs sirmgalvji atceras Sibīrijā aizvadīto bērnību un baisos sadzīves apstākļus. Traģisko notikumu izdzīvojušie sestdien pulcējās arī pie Latvijas Okupācijas muzeja.
"Esmu divreiz izsūtīta uz Sibīriju. 1941. gadā un 1950. gadā. Pirmo reizi 11 mēnešu vecumā. Tad mūsu ģimene tika izpostīta. Tēvu nošķīra, un mūs ar mammu nosūtīja tālāk. Jūnijā izsūtīja, bet augustā piedzima māsiņa. Mammai bija divi mazi bērniņi. Viens nestaigāja, otrs tikko piedzimis. Māsiņa pēc diviem gadiem no bada nomira."
Pagājušas desmitgades, bet dvēseles sāpes ir neizdzēšamas. Māra stāsta, ka vienīgā no ģimenes izdzīvojusi, skaitījās, ka atbēgusi uz Latviju. "Visu mūžu dzīvoju ar bailēm, ka tik nesūta trešo reizi."
Godinot 1941. gada deportāciju upurus pie padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla sestdien, 14. jūnijā pulcējās arī valsts augstākās amatpersonas. Atceroties pagātnes notikumus, Valsts prezidents aicinājis neļauties pašpaļāvībai un darboties tā, lai tās deportācijas un represijas – gan 41. gada jūnijā, gan 49.gada martā, kuras katru gadu atceramies, neatkārtotos.
"Šis ir atkal trauksmains laiks. Laiks, kur nav vietas ne nolaidībai, ne bezatbildībai tad, kad runājam par valsts nākotni un drošību. Nav laika gausumam un pašpaļāvībai. Nav laika sīkiem politiskiem kašķiem. Šis ir laiks nopietniem darbiem, lai mūsu valsts drošību stiprinātu, lai nekad neatkārtotos, pat netiktu pieļauta iespēja, ka 14. jūnijs, kāds tas bija ne tik senā pagātnē, varētu atkārtoties."
Deportācijas joprojām atbalsojās mūsu tautas dvēselē. Izpostīti daudzu Latvijas iedzīvotāju likteņi un atstāts neizdzēšams nospiedums Latvijas vēsturē.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
