"Neaizmirstiet par mums!" Intervija ar tibetiešu cilvēktiesību aktīvistu

Jūs esat apceļojis daudzas valstis, lai stāstītu par represijām un vispārējo netaisnību Ķīnā. Kas ir galvenais, ko vēlaties pateikt pasaulei un šeit, Latvijā, Pekinas olimpisko spēļu priekšvakarā?

Mans galvenais vēstījums valdībām un pilsoniskajai sabiedrībai ir atcelt šīs spēles un domāt par spēļu norises vietu maiņu. Un, ja šīs divas lietas nav iespējamas, es lūdzu vismaz boikotēt šīs spēles.

Ko jūs domājat par to, ka dažas valstis nolemj sūtīt tikai sportistus, bet ne valsts amatpersonas? Vai tas, jūsuprāt, ir solis uz priekšu, vai arī ar to nepietiek?

Es domāju, ka Ķīna ir neleģitīma olimpisko spēļu rīkotāja, un tai nevajadzētu rīkot šīs spēles cilvēktiesību pārkāpumu dēļ. Esam nonākuši situācijā, kad dažu valdību amatpersonas uz spēlēm nedodas, bet sportisti uz tām dodas. Un man šķiet, ka sportistiem vajadzētu vairāk domāt par cilvēciskām vērtībām un uzdot sev jautājumu, vai šīs spēles atbalstīt ir pareizi.

Jūsu stāsts un iesaistīšanās pašreizējā kustībā ir cieši saistīts ar pagājušajām olimpiskajām spēlēm – arī Pekinā, 2008. gadā. Jūs veidojāt dokumentālo filmu par Tibetu un cilvēku pieredzi reģionā. Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par savu filmu "Leaving fear behind" jeb "Atstājot bailes aiz muguras"?

2008. gadā tika daudz runāts par to, ka šīs spēles notiks miermīlīgā vidē. Jā, olimpiskajām spēlēm ir jānotiek, un tām ir jābūt vienotības un miera simbolam. Tāds bija arī mūsu viedoklis. Taču Ķīnas realitāte tam ir pretrunā. Esmu trešās paaudzes tibetietis. Ķīna mūs ir apspiedusi visu mūžu. Šajās trīs paaudzēs ir notikušas briesmīgas lietas. Raugoties pagātnē – nav bijis nekāda reāla progresa. Starptautiskā Olimpiskā komiteja 2008. gadā teica, ka ir cerība uz uzlabojumiem. Tika runāts pat par ierobežotām brīvībām Tibetā, arī daļēju mediju brīvību Ķīnā.

Tādēļ izmantojām šo iespēju un mēģinājām Ķīnu turēt pie vārda. Mēs ierakstījām intervijas ar cilvēkiem. Mēs runājām par viņu ikdienu, viņu dzīvi Tibetā, par to, kā viņi jūtas un kā viņi cieš. Cilvēki runāja arī par olimpiskajām spēlēm – tās viņiem neko nenozīmēja. Viņi nejuta prieku. Un, visbeidzot, daudzi arī pauda viedokli, ka Dalailamam vajadzētu atgriezties Tibetā.

Neilgi pēc filmēšanas 2008. gadā jūs ieslodzīja cietumā. Kas notika un kādas bija apsūdzības?

Kad mani arestēja Ķīnas varasiestādes, man nebija skaidrs – kādēļ. Bija liela spriedze, daudzi cilvēki tika arestēti, un es biju viens no viņiem. Mani atveda uz aizturēšanas centru un uzlika uz galvas melnu drānu kā arī uzlika rokudzelžus. Lai novērstu jebkādas pēdas uz manām rokām, viņi starp rokudzelžiem un manu ādu ielika audumu. Tāpēc es nevarēju pierādīt, ka es tur biju. Tad viņi man lika sēdēt koka krēslā un mani spīdzināja ar elektrošoku. Tas turpinājās septiņas dienas. Nebija nekādu konkrētu jautājumu, viņi tikai teica: "Saki mums patiesību!" Nekādu reālu apsūdzību nebija.

Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par pavadītajiem sešiem gadiem Ķīnas cietumā? Vai ikdienā nācās piedzīvot ko līdzīgu, kā jūs aprakstījāt pratināšanas laiku?

Cietums, uz kuru mani aizveda, patiesībā bija darba nometne. Man bija daudz jāstrādā. Kopumā apcietinājumā pavadīju 6 gadus un 3 mēnešus. Mana nodaļa bija atbildīga par formastērpu šūšanu, mēs šuvām vasaras un ziemas tērpus Afganistānai, Irākai un Irānas armijas vajadzībām.

Cietumā tika organizētas tā dēvētās "atzīšanās" sesijas, kurās ieslodzītie, īpaši – politiski represētie, bija spiesti rakstīt atzīšanās par dažādiem "noziegumiem". Varasiestādes arī lūdza mums nosodīt Dalailamu. Tibetiešiem tas ir nepaveicams uzdevums. Tāpēc mēs pretojāmies. Pret mums slikti izturējās un sita, guvām ievainojumus. Daudziem politieslodzītajiem, kurus atbrīvoja, bija nopietnas veselības problēmas, bet daudzi arī nomira pēc izlaišanas.

Es atklāti runāju par šiem apstākļiem cietumā, jo uzskatu, ka man ir pienākums to darīt. Es neizjūtu skumjas, aizvainojumu vai atriebību pret cilvēkiem, kuri pret mani izturējās tik slikti. Patiesībā, viņi bija spiesti šādi rīkoties. Viņi bija sistēmā, kur daži ietekmīgi cilvēki viņiem lika tā rīkoties. Es sapratu, ka gan viņi, gan es esam cilvēki, kas dzīvo necilvēcīgos apstākļos. Un man bija mazliet žēl, ka viņiem bija jāpelna iztika, sagādājot tik lielas sāpes citiem.

Nokļūšana cietumā, represijas – tās ir dažas no Tibetas iedzīvotāju bailēm. Jūs dokumentālajā filmā runājat par baiļu atstāšanu aiz muguras. Vai šīs ir bailes, par kurām jūs runājat, – tikt arestētam, pakļautam necilvēcīgai attieksmei?

Filmu tā nosaucām tāpēc, ka mēs piederam pie trešās paaudzes tibetiešiem, kas dzīvo Ķīnas pakļautībā. Mēs jūtam kopīgu atbildību par šo jautājumu – kaut ko darīt, runāt par to. Toreiz aktīvi darbojāmies ne tikai mēs, bet arī daudz citu tibetiešu, kuri centās kaut ko darīt lietas labā.

Tibetiešu valodā frāze "atstāt bailes aiz muguras" patiesībā tiek apzīmēta ar ļoti īsu vārdu. Vienlaikus tas nozīmē – "burtiem nav baiļu".

Ķīnā jūs bijāt politieslodzītais. Kā jums izdevās pamest Ķīnu pēc iznākšanas no cietuma?

Mani atbrīvoja, bet es sapratu, ka ārpus cietuma es atkal esmu nonācis cietumā. Varasiestādes mani uzmanīja. Ģimenei, pie kuras dzīvoju, bija pastāvīgi jāaizpilda dokumenti, lai paskaidrotu savas darbības. Draugiem bija aizliegts ar mani runāt. Tā bija nepanesama situācija. Pagāja zināms laiks, bet tad es sev teicu, ka man ir jāriskē un jābēg. Ar draugu palīdzību un arī samaksājot naudu, es slepenībā devos pāri robežai. 2017. gada decembrī man beidzot izdevās atkal apvienoties ar savu ģimeni.

Vai cerat kādreiz atgriezties Tibetā?

Jā, es ceru atgriezties. Bet es neesmu tāds viens. Daudz tibetiešu cer pēc iespējas drīzāk atgriezties, un mēs darām visu iespējamo, lai sasniegtu šo mērķi.

Raugoties no ārpuses – kas Tibetā ir mainījies šo gadu laikā?

Mainījies ir viss. Izšķirošais brīdis bija 2008. gads, kopš tā laika situācija kļuvusi ļoti sarežģīta.

Īpaši grūti ir kopš Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas. Viņš ir kļuvis par otro Mao. Viņa īstenotā politika noved pie sava veida kultūras genocīda – Tibetas kultūra un identitāte ir apdraudēta. 2018. un 2019. gadā tika sarīkota vēršanās pret pedagogiem un privātskolām, tās mērķis bija graut tibetiešu identitāti, īpaši valodu.

Ķīnā ļoti populāra ir ziņapmaiņas lietotne "WeChat". Tā tiek ļoti intensīvi uzraudzīta, tāpēc neviens neuzdrošinās runāt atklāti. Tāpat, Tibetas ciematos var redzēt, ka varasiestādes cilvēkiem ir pavēlējušas novērot citus. Īsumā – Tibeta piedzīvo milzu krīzi.

2008. gadā jūs teicāt, ka Pekina saka vienu, bet dara pretējo. Vai jums ir tāda pati pārliecība arī tagad, pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm?

Jāatceras, ka Ķīnas valdība un Starptautiskā olimpiskā komiteja teica, ka spēles palīdzēs uzlabot situāciju valstī. Tātad sports tika sasaistīts ar politiku. Tomēr solījumi tika lauzti, jo īpaši par Tibetas reģionu.

Es jūtos ļoti satraukts, redzot to, ka pasaule apzinās, kas notiek Ķīnā. Runa nav tikai par Tibetu. Paskatieties uz Honkongu. Paskatieties, kā cieš uiguru minoritāte. Mēs redzam, ka Ķīnā vienlaikus notiek daudzas krīzes.

Rietumvalstis daudz runā par taisnīgumu un mieru, bet šie notikumi Ķīnā tiek vienkārši ignorēti. Pēdējās nedēļās esmu daudz ceļojis un runājis ar dažādu valdību amatpersonām. Es jūtos ļoti neērti, kad politiķi ierobežo sevi un savu brīvību. Es brīnos, kāds tam ir iemesls? Vai viņi saņēmuši kādus solījumus par nākotnes sadarbību ar Ķīnu?

Es zinu, ka pastāv daži priekšnoteikumi, ja vēlaties tirgoties ar Ķīnu. Viņi lūgs jums nepieminēt Tibetu, cilvēktiesības un tā tālāk. Bet es uzskatu, ka visām šīm valstīm, kas sevi uzskata par brīvām, demokrātiskām valstīm, nevajadzētu sevi tā ierobežot.

Nekas gan neliecina, ka kaut kas mainīsies spēļu sakarā. Olimpiskās spēles notiks tajās pašās norises vietās, kā paredzēts. Kā saredzat savu cīņu turpmāk?

Ir jāturpina runāt par cilvēku ciešanām. Tibeta ir kļuvusi par milzīgu cietumu, Tibetas identitāte var izzust.

Esmu apņēmies turpināt strādāt tik ilgi, cik tas būs nepieciešams – runāt par Tibetu, meklēt atbalstu pasaulē, un ceru, ka sabiedrība par mums neaizmirsīs.