Nelabvēlīga ģimene nav tikai nabadzīga – palīdzību vajag dažādiem jauniešiem
TV3 raidījumā "900 sekundes" par jauniešu atbalstu ziemas periodā stāsta "OPEN" Radošā centra vadītājs Edijs Klaišis. Šī ziema centram izrādījusies īpaši smaga – smagākā sešu darbības gadu laikā.
Ja iepriekš vissarežģītākie periodi bijuši garajās svētku brīvdienās, kad saasinās problēmas ģimenēs alkohola vai narkotiku lietošanas dēļ, tad šogad galvenais izaicinājums bijis aukstums.
Klaišis atzīst – ir vecāki, kuri izvēlas iegādāties alkoholu vai citas apreibinošas vielas, nevis parūpēties par apkuri. Tas nozīmē, ka jaunieši paliek aukstumā vai nedrošos apstākļos.
Vienlaikus viņš uzsver – tā nav jauna tendence un nav tieši saistāma ar sabiedrības kopējo labklājību. Šādi gadījumi bijuši vienmēr – neatkarīgi no tā, vai ģimene dzīvo nabadzībā vai turībā.
Atbalsta meklēšana parasti nesākas ar tiešu lūgumu pēc naktsmājām. Sarunas sākas ar frāzi "man vajadzīga palīdzība", un tikai pamazām atklājas reālā situācija.
Klaišis uzsver – lūgt palīdzību jaunietim ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc svarīgi, lai saruna nebūtu kā pratināšana. Jo lielāks spiediens, jo lielāks risks jaunieti nobiedēt.
Būtiski palīdz tas, ka arvien biežāk jaunieši par centru uzzina caur skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, policiju vai mediķiem. Tas ļauj ātrāk izprast situāciju un rīkoties.
Ko sniedz "OPEN" Radošais centrs? Palīdzība ir ļoti praktiska un konkrēta:
- droša vide;
- pārtika;
- apģērbs;
- nepieciešamais mācībām;
- atbalsts veselības aprūpē.
Tas nav tikai pajumtes jautājums – tas ir par stabilitāti un drošības sajūtu.
Klaišis īpaši uzsver – sabiedrībā joprojām valda maldīgs priekšstats, ka nelabvēlīga ģimene nozīmē nabadzību. "Vai ģimene, kas dzīvo lepnā mājā, brauc ar dārgām mašīnām, bet katru otro vakaru pielej acis un šņauc kokaīnu, ir labvēlīga?" viņš retoriski vaicā.
Pēc viņa domām, nelabvēlība nav saistīta ar ienākumu līmeni, bet gan ar attieksmi pret bērnu, drošību un rūpēm. Turīgākās ģimenēs jaunietim var būt apģērbs un silta istaba, taču var trūkt emocionāla atbalsta vai stabilitātes.
Runājot par skolām, Klaišis atzīst – šī ir jūtīga tēma. Viņš uzsver, ka nav runa par visām skolām vai visiem pedagogiem, jo ir arī izcili piemēri. Taču realitātē centrs regulāri saskaras ar vienaldzību.
Kā piemēru viņš min gadījumu, kad jaunietei konstatēta smaga redzes problēma – mīnus 4,75 –, bet brilles viņai nekad nav bijušas. Šādu situāciju, pēc Klaiša teiktā, nav iespējams nepamanīt.
Tāpat ir gadījumi, kad jaunietis gandrīz visu mācību gadu nāk uz skolu vienos un tajos pašos, bojātos apavos. "Man neviens neiestāstīs, ka to nevar pamanīt," saka Klaišis.
Viņaprāt, pat ja skolām trūkst resursu, mobilais tālrunis ir resurss – lai piezvanītu un meklētu palīdzību tiem, kuri var palīdzēt.
Klaiša galvenais vēstījums ir vienkāršs – jauniešiem visvairāk nepieciešama droša vide un pieaugušo uzmanība. Un sabiedrībai kopumā jābeidz domāt, ka problēmas skar tikai "kādu citu". Tās ir tepat blakus – dažkārt aiz dārgas mājas sienām, dažkārt aukstā dzīvoklī bez apkures.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
