Piejūras zvejnieku Latvijā kļūst arvien mazāk. Senā aroda lietpratēji spriež, kas jādara

Zvejnieku laivas Baltijas jūrā redzam arvien retāk ne tikai tāpēc, ka zivju kļūst mazāk. Arī pašu zvejnieku vairāk nekļūst. Lai piekraste turpmāk nepaliktu pavisam tukša, Bērzciemā paši zvejnieki spriež par sava aroda nākotni.

Uz diskusiju bija ieradušies ap pus simtu vīru no dažādiem piejūras ciemiem. Tā ir aptuveni puse no visiem zvejniekiem, kuri palikuši un seno tradīciju Latvijā turpina.

"Kaut kā pēdējos gadus tā zvejniecība, kas ir tieši mazā piekrastes zvejniecība, pazūd no piekrastes. Zvejnieku ciemi paliek tukši," saka zvejnieks, biedrības "Mazjūras zvejnieki" vadītājs Andris Cīrulis.

Paši zvejnieki saka, arods lēni, tomēr pamirst dažādu iemeslu dēļ. Liela problēm esot paaudžu nomaiņa. Kad pieredzējušie zvejnieki noveco, vietā kam stāties nav, jo bērni izvēloties vieglākus darbus. Bet no nulles sākt visu jaunam zvejniekam esot teju neiespējami.

Zvejnieks no Upesgrīvas Jurģis Elsons norāda: "Pārsvarā tas viss paaudze paaudzē iet. No malas neienāk, jo darbs ir gana grūts un prasa lielu saprašanu. Ir jāmāk šūt tie tīkli, taisīt, jāzina vietas, kur likt, kurā laikā. Tie, kas cīnīsies, stiprākie, tie izdzīvos. Un no malas piesaistīt jaunos, var tikai atbalstot viņus. Paši viņi no savas galvas neienāks. Jo investīcijas ir gana lielas, bet tā peļņa pēc tam nav."

Zvejnieki spriež, situāciju šobrīd būtu daudz labāka, ja daudzus gadus Latvijā piekrastes zvejas arods nebūtu pamests novārtā – tikai pērn pirmo reizi atvērta programma atbalstam tieši piekrastes zvejā, taču projektu apstiprināšana joprojām notiek ļoti gausi.

Cīrulis norāda: "Gan Eiropas regulārās, gan jaunajos uzstādījumos, kas saistās ar zaļo politiku, ir noteikts, ka mazapjoma piekrastes zvejniekiem ir jādod 100% atbalsts, kā ilgtspējīgākam un zaļākam zvejas viedam. Ja tas tiks realizēts dzīvē arī mūsu valstī, tas viss būs normāli."

Tomēr nauda un dažādi atbalsti līdz šim nav spējuši risināt citu zvejnieku raizi – roņus, kuri turpina postīt tīklus un lomu apēst.

"Ja nebūtu roņi, mana nozveja būtu vismaz divas reizes lielāka. Vismaz. Kompensācijas kompensē kaut ko, bet ne visu. Viņi nevar aprēķināt negūto peļņu, nevar aprēķināt zivi, kuru es nemaz neeju ķert, jo ir roņi," bilst zvejnieks no Saulkrastiem Edgars Zviedris.

Zemkopības ministrijā gan uzskata, atbalsts ir gan roņu postījumu kompensācijai, gan aroda attīstīšanai. Piemēram, tagad katrs zvejnieks var pretendēt uz 30 000 eiro, kurus var izlietot zvejas rīkiem vai, piemēram, piestātņu būvēšanai. Vienlaikus arī pašiem zvejniekiem esot jādomā, kā ar tradīcijām bagāto nozari pelnīt.

"Protams, kaut kāda paaudžu maiņa notiek, līdz ar to arī domāšanas maiņa, ka šeit var nopelnīt ne tikai ar zivi, bet ar procesu. Es zinu, ko rīdzinieks grib, aizbraucot uz piekrasti. Iebraukt jūrā un stāvēt laivā ar brētliņām līdz ceļiem, ir lieta, ko rietumos sen jau vairs nezina. Un tā ir lieta, ko mēs ļoti labi varam pārdot ne tikai ārvalstu, bet arī Latvijas tūristiem," saka zemkopības ministrs Didzis Šmits ("Apvienotais saraksts").

Tikmēr zvejnieki sakās, šādu pieeju tie atbalsta, taču attīstīt tūrismu esot grūti, jo krējumu no zvejnieku peļņas nosmeļot uzpircēji, kuri viņu lomu tālāk dažkārt tirgot pat ar trīskāršu uzcenojumu. Tādēļ mūsu zvejnieku saķertās zivis nonāk arī, piemēram, Igaunijā. Tur par Baltijas jūras zivis ne tikai novērtējot, bet arī par tām maksājot vairāk.