Sarkanais brīdinājums un nakts skolā. Kā es mācību nolūkos evakuējos no Rīgas centra

Oktobra izskaņā Latvijas Sarkanā Krusta komanda sadarbībā ar Rīgas pašvaldību pirmo reizi organizēja evakuācijas centra simulāciju.

Šoreiz mācību evakuācijas scenārijā ir plūdi. Valstī izsludināts sarkanais brīdinājums. Rīgā smagāk skarta tieši Pārdaugava. Ūdenslīmenis strauji ceļas, un cilvēki jānogādā drošībā tikko atvērtā evakuācijas centrā – Rīgas 9. vidusskolā.

Evakuācijas notiek no diviem punktiem: Rīgas Arkādijas vidusskolas, Āgenskalnā, kur plūdi ir vērienīgāki, un Natālijas Draudziņas vidusskolas, no kurienes evakuējos arī es.

Pirms trauksmes

Divas dienas pirms evakuācijas mācībām  e-pastā saņemu situācijas aprakstu un sarakstu ar lietām, kuras noderētu paņemt līdzi. Piedāvājums vienkāršs: var ņemt jau gatavu 72 stundu somu vai, ja gribas autentiskāku pieredzi – doties bez nekā. Vēstules beigās pievienota mierinājuma vēsts, brīdinājums, ja nu gadījumā tiks izspēlēti kādi spriedzes brīži.

Domāju, ko likt 72h somā, nemeklēju papildu instrukcijas, testēju sevi, kas man būtu nepieciešams.Tas izrādās laikietilpīgāk nekā cerēts. Dažas lietas tā arī neizdodas atrast, toties soma kļūst tik smaga, ka ar to tālu netiktu. Šoreiz zinot, ka šīs ir tikai mācības, samierinājos ar somu, kas ir smaga, un gluži iekšā nekā nav.

Divas dienas ir pietiekams laiks, lai cilvēks aprastu ar domu par gaidāmo. Taču reālā ārkārtas situācijā, šāda komforta nebūtu: dažas minūtes lēmuma pieņemšanai, adrenalīns, stress. Kur nu vēl vēstules ar mierinošām piezīmēm, tās varētu negaidīt.

Ceļš uz nezināmo

Piektdienas vakarā ierados punktā, no kurienes notiks evakuācija, katram ap roku tiek aplikta aproce ar QR kodu un tiek piešķirts identifikācijas numurs. Apkārt jau pulcējās evakuācijas dalībnieki, citi ar 72h stundu somām, maisiņiem, daži ar mājdzīvniekiem kastītēs, lai pārliecinātos, kur viņiem krīzes brīdī ir vieta. Citi atskrējuši taisni no darba – bez nekā.

Tad norisinājās evakuācija, Rīgas Satiksmes autobuss mūs transportēja prom no Rīgas centra uz drošo patvērumu.

Evakuācijas centrs

Ierodoties vidusskolā, kas bija pārtapusi par evakuācijas centru, priekštelpā notika reģistrācija, pirmās aicināja māmiņas ar bērniem, gados vecākus cilvēkus, kaut kad arī mani un pēc manis vīriešus.

Lai gan šeit viss norisinājās mierīgi, īstā trauksmes situācijā, kad ikviens vēlētos glābt savu dzīvību un tikt iekšā centrā, kas varbūt jau pārpildīts – tik jautra atmosfēra būtu maz ticama.

Pie reģistrācijas galdiņa man noskenē aproci, nosaucu savu telefona numuru, vaicāja par alerģijām, lietotajiem medikamentiem, un tad jau biju oficiāli piereģistrēta.

Tālāk man izsniedza guļammaisu, spilvenu, pat spilvendrānu un devos uz nakšņošanas zāli, ko dalīju ar vēl apmēram trīsdesmit cilvēkiem. Zāle sadalīta divās pusēs – sieviešu un vīriešu daļā, tā lēnām sāka pildīties ar evakuētajām personām.

Otrais transports, kas bija braucis tālāku ceļu, no Rīgas "applūdušās" daļas, ieradās vēlāk. Viņi evakuēti nāca augšā uz guļamtelpu, čarkstoši, jo "nosaluši" bija ietīti folijas plēvēs.

Iekārtoju savu guļvietu, palodze kļuva par skapīti. No visām pusēm dzirdamas palīdzīgas balsis: "Vai viss labi? Vai nepieciešama kāda palīdzība?"

Kad pirmie baiļu skatieni nozuduši. Saprotam, ka nu visi pavadīsim šo nakti zem viena jumta. Sāk veidoties pirmie sarunu apļi. Sirreāla sajūta atrasties skolā, pidžamā, vienā telpā ar dažāda vecuma cilvēkiem, sarunāties un kopīgi, nonākuši šādos apstākļos, smieties un labi pavadīt laiku.

Taču radās savāda sajūta, viss apkārt ekipējums kā īstā evakuācijā, bet vienlaikus, tā ir tikai mācību simulācija. Pārdomu brīžos rodas jautājumi, kā būtu, ja mēs patiešām būtu šķirti no ģimenes, neziņā par to, kādā stāvoklī ir mājas, vai vispār tur kādreiz varēs atgriezties? Noteikti nespētu sēdēt aplītī un smaidīgi iepazīties ar citiem.

Interesants vakars

Kad visi evakuētie bija nonākuši centrā, mūs sapulcināja un paziņoja, ka esam nonākuši drošībā. Tad nu vairs nešķita, kā trauksmes situācijā, bet kādā jautrā nometnē.

Bija pieejamas dažādas izklaides iespējas. Es izvēlējos aizdoties uz grāmatu stūrīti, kur atkal iepazinos ar citiem evakuētajiem, parunājāmies, palasījām, aizmirstot, ka šīs vispār ir mācības.

Dodoties uz vakariņām, noskenēja aproces, lai pārliecinātos, ka visi ir drošībā.

Vakarā par pieredzēto Ukrainā dalījās majors Jānis Slaidiņš.

Vēlāk Jānis Joksts stāstīja, kam būtu jābūt 72 h somā, viņa uzņēmuma radītā soma ir vien 5,6 kg, nevar salīdzināt ar manu līdzi paņemto, kurai svars bija trīs reizes lielāks, bet pat desmitā daļa nebija tā, ko Joksts parādīja.

Vakara noslēgumā Sarkanais Krusts mācīja pirmās palīdzības sniegšanu.

Nakts "miegs"

Tad jau pēc plkst. 23 iestājās naktsmiers. Vairumam jauno domu biedru šķita, ka šādi gan jau mūs neatstās. Naktī gan jau gaidāma vēl kāda trauksmes sirēna vai starpgadījums, tomēr, neesam atbraukuši, paēst un pagulēt. Taču šoreiz bez tā, nakti pavadījām bez starpgadījumiem.

Iemigt, solidarizējoties ar citu miega paradumiem, gaismām, trokšņiem, soļu skaņām nebija tikpat kā viegli. Ieraugot ausu aizbāžņus un tos utilizējot. Nakts paskrēja nemanot.

Rīts, kas nāca ar pārdomām

No rīta pieceļoties, sagurums, aizpampums un bezgaiss. Telpā ienāk un iededz lustru, šķiet, kas var būt vēl sliktāk, kā pamosties vietā, kur esi kā uz delnas.

Tad sekoja kapelāna Elmāra Pļaviņa stāstījums par pieredzēto Ukrainā, par to, cik patiesībā ir svarīgi ne tikai kas ir tavā 72 h somā, bet cik galvā esi mentāli gatavs.

Viņam pasakot: "Jā, citi šādos un noteikti vēl sliktākos apstākļos gulējuši gadu, vairāk." Sapratu, ka nevaru sūdzēties par trokšņiem, gaismu, kņadu, kas nav ļāvusi kārtīgi izgulēties, tikai vienu nakti, jo es šo varēju izjust kā spēli, ne patiesību.

Pienāca brīdis, kad mūs sapulcēja un vēstīja: "Sarkanais brīdinājums ir beidzies, evakuācijas centrs tiek slēgts, varat atgriezties savos mājokļos."

Mēs visi aplaudējām, nosmaidot, ka šī jau nemaz nebija tik slikta evakuācija – interesanta pieredze.

Braucot mājās, tad gan pārņēma pārdomas -, bet ja nu tas būtu pa īstam? Kas īsti bija tas, ko pieredzēju?

Nopratu, ka ir jābūt gatavam pašam, jo diez vai kādam viss tik ļoti rūpētu reālā krīzes situācijā: Vai kāds vestu ar transportu, kur katram ir sēdvieta sev un somai? Vai tiešām kādam rūpētu apjautāties neskaitāmas reizes, kā jūties? Kur nu vēl: vai gadījumā miega komfortam nav nepieciešams papildu spilvens vai sedziņa? Tas būtu stāsts par izdzīvošanu, ne komfortu.

Protams, tas nenozīmē, ka tagad jāgaida, kad notiks sliktākais. Bet būt gatavam fiziski, psiholoģiski un patstāvīgi, nekad nevar nākt par ļaunu.