Eksperti atzīst, ka iedzīvotāju vidū joprojām valda nezināšana un mīti par nikotīnu, bet smēķētāju skaita nemazināšanās jau daudzu gadu garumā liecina, ka Latvijā nepieciešams sistemātisks un stratēģisks darbs, jau skolas vecuma bērniem ieaudzinot, ka "tava veselība – ir tava vērtība!".
Latvijā pīpētāju skaits konstanti ir visai augsts. Smēķēšanas izraisītie riski tāpat kā pirms divdesmit gadiem ir būtisks cēlonis augstiem saslimušo un mirstības rādītājiem. Bet līdzšinējie mēģinājumi mazināt smēķētāju skaitu valstī bijuši maz efektīvi.
Katrs trešais cilvēks Latvijā smēķē – šis rādītājs ir augstāks nekā vidēji Eiropas Savienībā, kur "uzvelk dūmu" 23% iedzīvotājo. Turklāt smēķējošo vīriešu īpatsvars pie mums ir divtik lielāks nekā citās dalībvalstīs.
"Es pīpēju apmēram 40 gadus. [TV3 Ziņas: "Nav bijusi motivācija atmest?"] Ir, simtiem reižu, bet nevaru…Atkarība. Nu nevaru atmest. Mamma teica: tu taču neatmetīsi nekad, dēls. Es saku, varu! Izmetu paciņu ārā un pēc tam meklēju benčikus, un eju atkal pirkt. [TV3 Ziņas: "Vai ar to var cīnīties?"] Tas jau viss ir galvā. Tur jābūt raksturam, vēlēšanai atmest," stāsta Jānis, kurš smēķē desmitiem gadu.
Taču, kā secina pētnieki, tas nav tikai gribasspēks. Smēķēšana – tā ir slimība, ķīmiskā reakcija ķermenī, tāpēc tiem, kam ir nikotīna atkarība, ir vajadzīga profesionālā palīdzība. Bet Latvijā šādu valsts apmaksātu multidisciplināru pakalpojumu nav. Tas paliek paša cilvēka ziņā. Līdz ar to daudzi, kuri mēģina atmest, neiztur.
"Viens dēls pīpēja. Pārējie divi, nē. Pašlaik ir tā, ka draudzene gaida bērniņu, tāpēc atmeta," stāsta "TV3 Ziņu" uzrunātā Liene.
Savukārt vēl kāda sieviete norāda, ka pati nesmēķē, bet viņas draugi gan, kuri mēģinājuši arī atmest, bet "vienmēr atgriežas atpakaļ."
Tur, kur mums ir visvājākais punkts, ir šī stratēģija par palīdzības iespējām cilvēkiem, kuriem ir nikotīna atkarība. Atkarība pamatā netiek ārstēta ar medikamentiem. Tā ir psihoterapija. Un otrs -nav pieejama aizvietojošā terapija. Piemēram, cilvēks smēķē, nonāk stacionārā, tad ko viņam ar savu atkarību darīt? Stacionāros būtu jānodrošina cilvēkam palīdzība, piemēram, nikotīna plāksteri vai aerosoli, aizvietojošā terapijas, kas slimnīcās nav pieejami. Katra slimnīca risina šo jautājumu citādi. Ved ārā viņus pīpēt speciālās pauzēs – nu tas nav labākais risinājums.
Sabiedrības veselības jomā ir būtiski runāt ne tikai par tiem, kuriem jau ir atkarība, bet arī par to, lai tā neveidotos. Taču arī te – valsts politika klibo, uzskata institūta direktore.
"Otra puse šai medaļai ir cilvēku veselībpratība. Informatīvas kampaņas ir, bet tās ir vienreizējās aktivitātes. Tā nav tā efektīvākā ieeja. Efektīvākā pieeja, ja tas notiek sistemātiski, tai skaitā skolas sistēmā, kur ieaudzina, ka tava veselība ir tava vērtība, tas ir sistemātisks un stratēģisks darbs. Un tas ir tas, ko pedagogi saka, ka nav vietas izglītības sistēmā. Mēs to īstenotu, bet izglītības programma to neparedz," bilst Ķīvīte- Urtāne.
Eksperti īpaši uzsver elektronisko smēķēšanas ierīču lietošanas straujo pieaugumu pēdējo gadu laikā, īpaši pusaudžu vidū, kas tendēti pamēģināt jaunas lietas.
Tabakas industrija neguļ. Monitorē, kas notiek, ne mazāk kā Veselības ministrija, interesējās, kas notiek nozarē, un piedāvā jaunus produktus un jaunus risinājumus. Un politikas veidotājiem jābūt modriem, lai nepieļautu, ka smēķētāju skaits palielinās.
Balstoties uz pētījuma rezultātiem, tā autori sniedz rekomendācijas politikas veidotājiem. Viņi prognozē, ja netiks veiktas nekādas izmaiņas, smēķētāju skaits – tikai pieaugs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
