Arvīds Hammers piedzima Otrā pasaules kara laikā Rīgā un jau pirmajos savas dzīves gados bija spiests iziet cauri bēgļu gaitām.Taču tas viņam nav traucējis kļūt par trīs bērnu tēvu un pirms četriem gadiem pārcelties atpakaļ uz dzimteni.
Arvīds Hammers ir dzimis Rīgā 1942. gada jūnijā, tāpēc pēckara bēgļu gaitās viņš devās ļoti agrā vecumā. Sākotnēji viņš ar vecākiem nonāca Vācijā, bet pēc tam ceļā uz ASV, uz kuģa bija kopā ar mammu.
"Un tad pirmajā dienā kuģī mammai bija jūras slimība, viņai bija tik slikti, ka viņa nevarēja tās astoņas dienas uzcelties un viņa man pateica atā. Pateica, kur ir 20 dolāri, viņa domāja, ka mirs, un es domāju kā… viņa taču nemirs," atminas Arvīds.
Bēgļu kuģis devās uz Ņujorku. Šajā reizē izpalika skaistie skati, kuģim ienākot pilsētas ostā. "Mēs visi gulējām, kad gāja garām Brīvības statujai. Tā kā to nekad neredzēju," bilst Arvīds.
Protams, līdz tam bija daudz dažādu notikumu, bet Arvīds kopā ar vecākiem vēlāk nonāca Čikāgā. Arvīda pirmās atmiņas par Amerikas Savienotajām Valstīm ir visai zīmīgas, tās ir par treknu pienu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"Tas bija treknāks kā cits piens. Pirmo reizi tik treknu es biju dabūjis. Es atceros uz vilciena to piena garšu," atminas Arvīds.
Viņš norāda, ka tālāk jau viss veicies kā parasti. Vecāki atraduši darbu, un viņš devies uz skolu.
Taču tikai vēlāk sapratis, ka pārdzīvotās kara traumas viņu bija pamatīgi skārušas: "30 gadus vēlāk es satiku vienu, kas bija mācījies ar mani tanī pirmā pamatskolā. Un viņš saka, – tu gan kāvies baigi, es saku – tiešām? Es nemaz neatceros to. Es nezināju valodu. Ja es domāju, ka tu par mani runāji – bum!"
Arvīds atceras, ka devās ar vecākiem uz baznīcu, kur pulcējās latvieši. Taču nekā citādi īpaši ar tautiešiem nesatikās. Valoda gan tika saglabāta ģimenē: "Mēs vienmēr, kad bijām mājā, vienmēr latviski runājām, vienalga, ko mēs mācījāmies."
Arvīds universitātē apguva politoloģiju un ilgi strādāja par štata ierēdni. Viņš apprecējās un ir izaudzinājis divus jaunus kungus un vienu dāmu. Pirms četriem gadiem Arvīds atgriezās dzīvot Latvijā.
"Te tādas lietas notiek. Cik foršas un arī sliktas, bet slikto nav tik daudz. Tā kā es visiem saku – te tu vari būt apzagts vai piekauts, nekad nogalināts. Te cilvēki staigā parkos, staigā ar saviem bērniem. Amerikā tā nedara, Amerikā – ej un skaties televīziju, netraucē mani," saka Arvīds.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Aptuveni aprēķini liecina, ka pēc Otrā pasaules kara bēgļu gaitās devās līdz pat pusotram simtam tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Domājams, ka liela daļa no viņiem šajās dienās arī svin Lāčplēša dienu un gaida 18. novembri.
