"Teikt vai neteikt?" Forumā diskutē, kā runāt ar nedziedināmi slimu cilvēku par nāvi
Par pirmsnāves aprūpi Latvijā nu jau tiek runāts arvien biežāk, īpaši ņemot vērā, ka jau gadu valstī ir pieejams pakalpojums – paliatīvā arpūpe nedziedināmi slimu cilvēku dzīvesvietā.
Teikt vai neteikt, cilvēkam, ka viņš ir nedziedināmi slims, teikt vai neteikt – cik laika viņam vēl atlicis? Un kuram šo vēsti ir pienākums paziņot – ārstam vai pacienta tuviniekiem? Par minēto dilemmu šodien sprieda hospisa foruma dalībnieki, jautājumu netrūku arī apmeklētājiem.
Jau vairāk nekā gadu neārstājami slimi cilvēki un viņu ģimenes var saņemt valsts apmaksātu paliatīvās aprūpes mobilo pakalpojumu savā dzīves vietā. Šajā laikā izgaismojusies problēma, ka nereti tuvinieki hospisa darbiniekiem lūdz melot vai noklusēt faktu, ka cilvēkam drīz jāmirst. Lai arī pacientu tiesību likums nosaka, ka no cilvēka nedrīkst slēpt diagnozi.
"Mirstošais pacients, kurš ir piekalts gultai, viņš jau tā ir ļoti diskriminēts, viņš atrodas mūsu, pārējo varā. Pilnīgā varā. Viņš var gribēt, lai viņu aizved no slimnīcas uz mājām, viņš varbūt var gribēt, lai viņu nemodina deviņos no rīta, bet radiniekam ir jāiet uz darbu, un viņam nav laika, viņam viss jāizdara, viņam ir tik maz palikušas tās brīvības! Mēs uzskatām, ka šīs tiesības zināt ir jautājums par cilvēka cieņu. Un cieņu mēs nedrīkstam atņemt līdz pēdējam elpas vilcienam."
Ārsts Juris Nikolajenko norāda, ka nereti tieši pacienta ģimenei ir grūtāk pieņemt faktu, ka viņu radinieku nevar izārstēt nekā pašam slimniekam. Nāves temats mūsdienās esot teju tabu tēma.
"Svarīgākais jautājums ir teikt vai neteikt, bet runāt par nāvi. Un saprast mums sabiedrībā, ka nāve ir neizbēgams mūsu dzīves ceļa noslēgums, ja mēs esam piedzimuši, mēs 100% nomirsim, tāds ir dzīves ceļš, un par to ir jārunā. Ja mēs uztversim nāvi kā dabīgu dzīves ceļa sastāvdaļu, mums būs arī daudz vieglāk atbildēt uz jautājumu "teikt vai neteikt"."
Kapelāne un sociālā darbiniece Līga Melāne dienu no dienas palīdz cilvēkiem, kuriem dzīve pavisam drīz iztecēs. Viņa stāsta, šajā posmā bailes par to runāt ir visiem – gan tam, kas uz nāves gultas, gan tiem, kas tai blakus.
"Dažkārt ir tā, ka cilvēks pat nebaidās nomirt, bet baidās no veida, kā tas varētu notikt. Un šīs lietas ir tās, par kurām nu negribas runāt līdz pēdējam, un arī šis "es tevi mīlu" un "lūdzu, piedod" ne vienmēr ir klātesošs."
Arī kapelāne mudina par nāvi runāt jau savlaicīgi, lai ņemtu vērā aizgājēja vēlmes.
"Kad iestājas jau aktīvā miršanas fāze, tad cilvēkam vairs nav spēka ne runāt, ne pasacīt, bet būt blakus un būt blakus tik daudz, cik cilvēkam to vajag un kā viņš vēlas, un te mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ir svarīgi pirms tam pajautāt, ko tu gribētu, kas būtu labāk, kas tev palīdzētu?"
Pirmsnāves aprupē galvenais ir mazināt sāpes un pēc iespējas atvieglot slimības simptomus. Valstiskā līmenī joprojām nav izkustējies jautājums par vēl trūkstošu hospisa sistēmas elementu – hospisa stacionāru, kas būtu nepieciešams tiem mirstošajiem pacientiem, kuru mājās apstākļi nav pielāgojami, lai saņemtu atbilstošu palīdzību.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
