Tiesa nevēlas pieņemt latgaliešu rakstu valodā iesniegtus dokumentus

Domstarpības starp Rēzeknes tiesu nama tiesnesi un latgaliešu sabiedrisko aktīvistu, mūziķi Arni Slobožaņinu sākās pēc tam, kad tiesvedības laikā atsauksmi par trešās personas viedokli viņš iesniedza latgaliešu rakstu valodā. Tiesnese, pamatojoties uz vairākiem likumiem, kā arī senāta lēmumiem, aicinājusi dokumentu noformēt literārajā valodā, norādot, ka latgaliešu valoda ir svešvaloda.

"Mana šī rīcība ir pamatota ar Valsts valodas likuma normām un attiecīgi ar to, ka senāts, analizējot vēsturiski, ir pateicis, ka latviešu valoda saziņā ar tiesu ir literārā valoda," norāda Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu nama tiesnese Solvita Pujāte.

Dokumentu iesniedzējs gan uzskata – likumi kopš tā brīža ir mainījušies.

"Es domāju, ka tiesnese paskatījās 2009.gada augstākās tiesas spriedumu, kas ir 15 gadu atpakaļ un vadoties pēc tā izdarījusi savu secinājumu. Sabiedrībā ir notikusi diskusija, un tās rezultātā ir pieņemts Latvijas vēsturisko zemju likums, kur ir skaidri pateikts, ka latviešu valodai ir divas rakstu formas, un man ir tiesības vērsties jebkurā valsts iestādē latgaliešu rakstu valodā, jo tā ir valsts valoda," saka Slobožaņins.

Valodnieki tikmēr skaidro – tiesas traktējums par latgaliešu valodu kā svešvalodu nav precīzs.

"Satversmes 4. pants paredz, ka valsts valoda ir latviešu valoda un ar formulējumu latviešu valoda tiek saprastas visas latviešu valodas eksistences formas, starp tām arī latgaliešu rakstu valoda. Tādēļ nevarētu piekrist tiesas secinājumam, ka latgaliešu valoda būtu svešvaloda, tā ir latviešu valodas forma," skaidro valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete.

Vienlaikus filoloģe saka – Valsts valodas likuma 23. pants tiešām paredz, ka oficiālā komunikācija notiek latviešu literārajā valodā. Proti, lai gan teorētiski tiesa šo dokumentu varēja arī pieņemt, tajā pašā laikā tā iesniedzējam nav tiesību prasīt, lai tiesa to obligāti darītu. "Tā kā Latvijā ir vienots regulējums visā valsts teritorijā un attiecībā uz latgaliešu rakstu valodu nav reģionāla ierobežojuma, tiesa būtu varējusi pieņemt, bet pieteicējam, manuprāt, nebūtu tiesības prasīt, lai tas tiktu darīts obligātā kārtā," norāda Druviete.

Tāpat uzskata arī bijusī Saeimas deputāte, profesore Janīna Kursīte: "Domājot par latgaliešu valodas attīstību literatūrā, kultūrā, manuprāt, jācenšas sevi nevis pretnostatīt pārējiem novadiem, bet par – pienest to kā valodas bagātību, bet ne oficiālajā saziņā."

"Kur ir tā robeža, cik tālu mēs latgaliešu valodu neizmantojam, jo zvērestus deputāti nodod latgaliski, skolās valsts atvēl naudu fakultatīviem, pat Satversme ir izdota latgaliešu versijā, tad kur ir tā robeža? Robeža iet no sirds caur sirdi – tas, ka skolās fakultatīvi māca latgaliešu rakstu valodu un izloksni – tas ir apsveicami, tas tāpat kā suiti to dara un citur to dara, un tā ir bagātība. Bet ar savu bagātību, ja katrs ar to lielīsies, tad tā būs lielībnieku komanda un neviens viņos neklausīsies," bilst Kursīte.

Slobožaņins tiesneses lēmumu apstrīdējis arī Tieslietu ministrijā, kurā TV3 Ziņām sacīja, ka situāciju papildus lūgs vērtēt Valsts valodas centram. Vienlaikus, – vai tiesnese rīkojusies atbilstoši, ministrijā nekomentēja, sakot, ka to ir tiesības vērtēt tikai augstākās instances tiesai.