Aprit gads, kopš Latvijā sāka ierasties pirmie ukraiņu mediķi. Viņiem bija nepieciešams darbs, mums – palīgi slimnīcās. TV3 Ziņas tikās ar vienu no viņiem – Olehu Korniienko (Oļegs Korņenko).
Oļega seja ir pirmā, ko ierauga mazie pacienti Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS), pamostoties pēc operācijas. Mammas šeit iekšā nelaiž. Tāpēc svarīgi ne vien uzpasēt dzīvībai svarīgos rādītājus, bet arī likt mazajiem justies drošībā, nomierināt viņus.
Oļegs ir anesteziologs ar 22 gadu pieredzi. Tieši darbs ar bērniem viņam patīk vislabāk. Bet to, ka dzīve apmetīs kūleni un viņš nonāks slimnīcā Rīgā, nekad pat iedomāties nevarēja.
Kad jautā Oļegam par karu, ārstam aizlūzt balss. "Notikumi sākās 24. februārī, mēs šurp atbraucām 17. martā. Domājām – nebūs tik slikti, bet, kad… kad virs mūsu mājas ļoti zemu pārlidoja lidmašīna un mēs seju pilotam ieraudzījām, visi pārbijāmies. Pieņēmām lēmumu, ka jāaizbrauc. Es kā ārsts varu teikt, ka visi personību tipi vienmērīgi izkaisīti visos sabiedrības slāņos. Visur ir labi un slikti cilvēki. Bet tie, kuri šķērsoja mūsu robežu 24. datumā [aizlūzt balss] visi zina. Atceros un saprotu – labu emociju nav," saka ārsts.
To, ka Latvija vienīgā uzreiz deva iespēju ukraiņu ārstiem strādāt, Oļegs pat nezināja. Atbrauca šurp, jo sievai bija paziņas. Kad saprata, ka tik drīz krievu raķetes nepārstās lidot, sāka meklēt darbu.
"Vienā dienā no personāldaļas atveda Oļegu, kurš ir Sumu intensīvās terapijas ārsts – vai varam palīdzēt ar darbu," atminas BKUS Intensīvās terapijas klīnikas vadītāja Arta Bārzdiņa.
No tās dienas nākamnedēļ jau apritēs gads. Sākumā slimnīcā gan bija mulsums – kā tiks galā bez latviešu valodas, turklāt mums Eiropas standarti, viss elektronizēts. Bet šobrīd bez Oļega darbs te ritētu krietni lēnāk.
"Oļegs šobrīd ir neaizvietojams, jo to, ko viņš padara un kā atvieglo mūsu darbu, tā ir mūsu veiksme! Tā vienmēr bijusi sāpīgā vieta – atmodinātava. Pietrūkst anesteziologu un anestēzistu, kuri pamodina bērnus pēc operācijām un atdod uz nodaļām. Kad viņu nav, ir neapmierinātība no ķirurgiem, ka nevar nākamo pacientu ņemt, jo jāmodina turpat operāciju zālē, un te pēkšņi mums "nokrīt" Oļegs no gaisa," saka Bārzdiņas.
Iespēja Ukrainas mediķiem strādāt nevis kuru katru darbu, bet savā specialitātē, bija ieguvums abām pusēm. Viņiem – iespēja strādāt cieņpilnu darbu, mums – kaut neliels risinājums ilgi sasāpējušai problēmai, ārstniecības personu trūkumam. Darbu, šeit, Bērnu kliniskajā universitātes slimnīcā, ir atraduši deviņi ukraiņu mediķi.
Tikpat pateicīgi kā šeit par Oļegu, Rīgas 1. slimnīcā ir, piemēram, par medmāsu Jūliju, kura ar latviešu valodas mācību grāmatu pat iet uz darbu. Starplaikos, kad nav jāaprūpē pacienti, viņai ir laiks tur ieskatīties.
Rīgas Dzemdību namā, savukārt, pašus mazākos aprūpē neonatologs Oleksandrs. Viņiem pasaulē nākt palīdz dzemdību speciāliste Olha.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Pavisam šī gada laikā ārstniecības personu reģistrā ir jau 318 Ukrainas mediķi – ārsti, ārstu palīgi, medmāsas. Darbu Latvijas ārstniecības iestādēs atraduši 84. Viņiem ļauts strādāt ar noteikumu, ka mācās latviešu valodu. Tā jāapgūst gana augstā – C1 līmenī. Sākumā laiks bija dots viens gads, tagad tas pagarināts vēl par gadu.
"Man patīk mācība latviešu valodā, tā ir ļoti veca valoda, ļoti interesanta," Oļegs demonstrē savas zināšanas.
"Jauniem droši vien ir vieglāk iemācīties. Man jau ir 50 gadu, protams, ir grūti, bet domāju, ka izcīnīšu. Latvijas īpatnība ir, ka gribas parunāt latviski, bet kā tikai cilvēki pamana, ka tev ir problēmas, cilvēki uzreiz pāriet uz krievu valodu. Droši vien vēlas palīdzēt, tāpēc tā notiek. Ja godīgi, es negrasījos šeit palikt. Necerēju, ka ar savu specialitāti atradīšu darbu. Latvijā ir ļoti laipni kolēģi, ļoti patīkami! Ziniet, medicīnā saka – anesteziologs anesteziologam anesteziologs. Satiku šeit radniecīgas dvēseles," turpina Oļegs.
Oļegs pagaidām sasniedzis A2 latviešu valodas līmeni un turpina mācīties, jo – lai kā gribētos atgriezties Ukrainā, viņš nav drošs, ka tas būs iespējams.
