Uz saturu

Ukraiņu pensionāre no Latvijas sūta uz dzimteni ievārījumu un drēbes

Kāda ukraiņu pensionāre, kura lielāko dzīves daļu aizvadījusi Rīgā, jau kopš 2015. gada palīdz ar to, ko māk vislabāk – vāra zaptes un gatavo konservus. Pat cūku iesāla un sūta uz Ukrainu. Palīdzības organizācijas gan lūgušas šobrīd ziedot naudu, nevis pārtiku, bet tas enerģisko kundzi neattur, vēsta TV3 Ziņas.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Vislabāk, ja ziedojam naudu. Humānās palīdzības pakas tagad nogādāt Ukrainā ir sarežģīti. Bet kāda ukraiņu pensionāre Rīgā tādas gatavojusi jau kopš kara sākuma, astoto gadu, un nedomā apstāties tagad.

Marija no saviem 72 gadiem nu jau 50 ir nodzīvojusi Latvijā. Viņa ir ukrainiete ar radiem māsas un brāļa ģimenēm vēl tur – Ukrainā.

Padomju laikos meklēja darbu, un draudzene Vera vēstulē rakstīja: "Brauc šurp, atradu. Ar kopmītnēm." Vēlāk tika arī pie dzīvokļa Zolitūdē.

Tagad katrs kakts aizkrauts ar burkām un kastēm – tā ir palīdzība Ukrainai.

Pensionāre ukraiņiem sūta gan kafiju, gan kakao, gan ziepes un sērkociņus.

"Ja šoferis ved ar mazo busiņu, vienmēr man piekodina – ne vairāk par astoņiem maisiem. Es, tiesa, atdodu daudz vairāk. Ja uztaisu mazu paciņu, tas taču nav maiss. Tas ir maisiņš," norāda Marija.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

"Daļa glabājas uz lodžijas, kaut kas istabā. To visu jāaiznes līdz liftam, jāiekrauj tajā, pēc tam līdz autobusam, lai viss satilptu. Iedomājieties, cik viņiem darba," stāsta Marija.

Humāno palīdzību Marija vāc jau kopš kara sākuma – astoto gadu. Grūtākais ir nevis to sagatavot, bet atrast, kurš aiztransportēs. Palīdz armijas kapelāns Elmārs Pļaviņš un biedrība "SOS palīdzība Ukrainas armijai".

Bet šobrīd gan vairs nav zināms, kad un vai vispār varēs aizsūtīt savas burciņas ukraiņiem. Iedzīvotāji lūgti ziedot naudu, nevis preces vai pārtiku.

"Šodien sazvanījos ar brāļa sievu. Teica, ka naktī gulēt gāja apģērbti. Nav zināms, kā nakts paies. No rīta pamodās no trokšņa. Pieskrēja pie loga, bet tur atkritumu mašīna atbraukusi. Domāja, ka lido lidmašīna. Viņi dzīvo bailēs un šausmās katru dienu, katru minūti. Pārējie radinieki dzīvo Žitomiras apgabalā. Viņus arī spēcīgi bombardēja, jo tur kara noliktavas," stāsta Marija.

Marija lieliski saprot – karš notiek ne tikai tur. Rūpīgi izvēlas uzticamus avotus. Meklē tos planšetē un ar lielu rūpību spiež sirsniņas, jo zina, ka tad video aizsniegs vairāk cilvēku.

"Kad 2009. un 2010.gadā TV diktore ar putām uz lūpām stāstīja, ka Ukraina zog gāzi, es to neizturēju. Es atslēdzu televizoru. Tikai stāv vēl tepat. Kopš 2010. gada 25. februāra! 12 gadus neskatos krievu televīziju," norāda Marija.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Dusmas Marijai gan ir ne tikai pret vienu pašu Putinu. Atbildība ir krietni plašāka: "Putins sēž bunkurā, bet mūs bombardē Putina bērni, mazbērni? Nē! Parastie krievi. Tie paši "laipnie" ļaudis. Tie miermīlīgie brāļi! Mūs bombardē mūsu brāļi! Apšauda mūs no Baltkrievijas. Kaut viens baltkrievs izgāja ielās? Nē! Krievijā izgāja 53 pilsētās. Krievijā ir 85 miljoni iedzīvotāju. Viņi saka, ka vairāk, bet tā nav taisnība. Es skatos pēc dzimtsarakstu datiem. Ielās izgāja daži tūkstoši 53 pilsētās. Tas ir piliens jūrā! Parunājiet ar krieviem!"

Ukrainiete tic uzvarai un, par spīti aicinājumam ziedot naudu, nevis pārtiku, turpina zēnus frontē atbalstīt kā prazdama.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Uzgaidiet...

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm