Viens no sirds ķirurģijas pamatlicējiem Latvijā – Miķelis Jagmanis iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku
Vienmēr smaidīgs, izpalīdzīgs, erudīts un ar plašu sirdi, tā par Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas sirds ķirurgu Miķeli Jagmani saka ārsta kolēģi. Viņš iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. Kā atzīst pats dakteris, sākotnēji viņš pat nenoticēja, ka ir novērtēts ar tik augstu apbalvojumu. Kad mulsums pazudis, ar prieku un pateicību tagad var teikt: "Triju Zvaigžņu ordenis ir augstākais kalns, ko viņš ir sasniedzis gan kā profesionālis, gan arī kā personība".
Viens no Sirds ķirurģijas nozares pamatlicējiem – dakteris Miķelis Jagmanis savu profesionālo darbību sāka septiņdesmito gadu beigās, un šo daudzu gadu garumā Stradiņa slimnīcas gaiteņi nu ir kļuvuši par viņa otrajām mājām.
"Šī bija skaista māja. 74. gadā celta. Bet izskatījās kā viesnīca. Telpas bija. Bet nebija piemērotas tam izpildāmajam darba. Ar skaistu māju lielam darba ir par maz," saka Jagmanis.
Septiņdesmito gadu beigas – interesants, bet ļoti smags laiks, atminas dakteris.
"Varētu teikt, aparatūru dēl bija grūti garantēt, ka pacients pēc operācijas izdzīvos. Ķirurgi, tam laikam labi sagatavoti un izpildīja savu darbu. Tādu smagu gadījumu, tajā laikā mums bija daudz. Vai ar problēmām pēc tam jācīnās, vai reanimācijas nodaļā jāatrodas. Ar šodienu nevar salīdzināt," bilst Jagmanis.
Taču gan tad, gan arī tagad uz darbu dakteris nāk ar pārliecību, ka visam jābūt labi. Teju piecdesmit gadu laikā veiktas simtiem operāciju, bet viens no emocionālākajiem mirkļiem ir tad, kad cilvēks izveseļojas.
Pacientu uzticība ir tas, kas dot spēku un pārliecību. "Tagad pacients droši sirdi nāk iekšā un pat kādreiz saka, nestāstiet, mēs negribam zināt, ko darīsiet, zinām, ka būs labi," bilst Jagmanis.
Taču savu karjeru dakteris sācis kā bērnu sirds ķirurgs. Pirmā operācija bija mazulim.
Ķirurgam ir ļoti labs kontakts ar bērniem. Arī pats nācis no daudzbērnu ģimenes, un tajos laikos viens no uzstādījumiem bijis, ka kādam no ģimenes jākļūst par dakteri. Tā arī iesākās viņa profesionālais ceļš.
"Rezultātā ģimenē bija vesela komanda. Māsa medmāsa, jaunākais brālis dakteris Madonā. No ne ārstu ģimenes kļuvām par ārstu ģimeni. Arī šajā paaudzē tas turpinās," stāsta Jagmanis.
Arī pats dakteris ir tētis trim bērniem. Atvases vienmēr ir bijuši lielākie motivatori sasniegt aizvien jaunas virsotnes. Viņaprāt, profesionālā darbība tādā līmenī nebūtu iespējama bez ģimenes atbalsta.
"Es pati esmu mediķis, līdz ar to sapratne par to, ka tāds darbs un neko nevar darīt. Mums vēl ģimenē bija teicies, kad kāds pajautāja, kad tētis būs mājās? Kurš to pajautāja?" atminas daktera kundze Anita Jagmane.
Lai gan aktīvākie operāciju gadi nu ir beigušies, divas līdz trīs reizes nedēļā sirds ķirurgs vēl dodas uz operācijas zāli. "Ir smagie pacienti, operācijas, kas atstrādātas. Ir vienkāršākas. Bet smagākas, ir garākas, tu gatavojies. Un tad ir prieks, ka visu veicis, un pacients ir labs. Jau iepriekš jābūt visam izlemtam, ko un kā darīsi. Izvērtētam visam," saka Jagmanis.
Operācijas zālē laiks paiet nemanot – vai tās būtu pāris, vai desmit stundas. Ilgākais laiks, ko nācies pavadīt darbā, bija vairākas diennaktis. "Piecas diennaktis pēc kārtas. Kad sākās barikāžu laiks un vajadzēja nodrošināt ķirurģisku palīdzību. Nevarēja uz mājām tikt. Satraukums, neizpratne, kas būs. Tas bija traks laiks," bilst dakteris.
Šodien varam novērtēt, ka dzīvojam brīvā Latvijā un varam svinēt šos svētkus. Taču toreiz… "No 80.gadu vidus klusībā sabrauca. Kaut ko parunāja. Cik nu varēja parunāt un stāstīt, bet no 91.gada vienmēr esam svinējuši. Tie ir svēti. Tas ir karogs. Krāšņs galds," stāsta Jagmanis.
Un šodien, Latvijas Dzimšanas dienā, – dakterim pasniegts Trīs Zvaigžņu ordenis. Viņš atzīst, ka pirmajā brīdī bijusi sajūta, ka tā ir kļūda un apbalvojums viņam nepienākas. "Naktī piezvanīja radiniece, es domāju, viņa sajaukusi kaut ko. Tomēr es nejūtos kā tāds spīdeklis. Domāju, ka no rīta tas atklāsies, ka tas ir pārpratums. Bet tad jau piezvanīja vēl cilvēki. Tad atliek tikai priecāties," stāsta dakteris.
"Man bija sajūta, ka JĀ! Viņš to ir pelnījis. Ar viņa attieksmi pret cilvēkiem, labestību sirdī, pret jebkuru cilvēku, tas ir noteicošais visās lietās. Prieks un lepnums, ka tas ir pamanīts. Visi esam lepni ģimenē par to," saka daktera kundze Anita Jagmane.
Tas ir viens no augstākajiem kalniem, kas dzīvē ir sasniegts, atzīst ķirurgs: "Arī sakrīt ar aktīvās ķirurģijas darbu pabeigšanu. Un tas ir gala novērtējums. Noslēgums."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
