"Zvanīju vairākas reizes, viņš neatbildēja." Saruna ar Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā glābēja vecmāmiņu

Cilvēku tuvinieki ar bailēm un asarām gaidīja ziņas par bojāgājušajiem, to skaits pieauga ar katru brīdi. Līdz sasniedza skaitli 54. Arī Austrītes kundzes mazdēls Edgards Reinfelds, kas pildīja dienesta pienākumus, glābjot cilvēkus, gāja bojā. Viņš bija viens no trim ugunsdzēsējiem, kas ienāca veikalā "Maxima" un no tā vairs neizgāja.

"Tie, kas man naktī paziņoja, saka, tu vari atminēties to dienu? Es, saku, ka neesmu to aizmirsusi. Katru dienu atminos, es naktī pēc trijiem vienmēr pamostos. Visus desmit gadus. Desmit gadus, kā ir pulksten trīs, es augšā. Nelīdz nekas. Jāaiziet uz virtuvi, jāiedzer kafija, jānomierinās, un tad atkal gulēt," stāsta bojāgājušā ugunsdzēsēja Edgara Reinfelda vecmamma Austrīte Žarikova.

Edgaram Reinfeldam bija 25 gadi. Dienā, kad iebruka "Maximas" jumts, viņš bija dienestā.

"Kad sazvanāmies, visi atminamies to dienu," bilst Austrītes kundze.

Pusaudžu gados Edgars sapņoja kļūt par ugunsdzēsēju un spītīgi gājis uz savu mērķi.

Austrītei viņš bija dēla vietā. 23 gadus pavadījis kopā ar vecvecākiem zem viena jumta un tāpat kā opis – kļuva par glābēju.

Toreiz, 21. novembrī, Edgara vecmāmiņa Austrīte piesēda skatīties vakara ziņas. Ārā bija dzirdama sirēnu skaņa. Viņa sapratusi, ka noticis kas briesmīgs.

"Es redzēju tās šausmas nofilmētas. Sirds kļuva nemierīga… Ziņās stāstīja, ka uz notikuma vietu devušies arī glābēji," stāsta Austrīte.

Viņa nojauta, starp viņiem ir arī Edgars.

"Pusastoņos zvanīju vairākas reizes. Viņš neatbildēja. Ka jau neatbild, viņš vienmēr man atbild, tad sapratu, ka viņš ir prom," stāsta sieviete.

Kopš tā brīža minūtes vilkās kā stundas. Cilvēki savā starpā sazvanījās. Daudzi pulcējās notikuma vietā. Pienāca aizvien jaunas ziņas par bojāgājušajiem.

"Es vēl piezvanīju viņa draudzenei, viņa saka, – ko uztraucies? Ja kas notiks, tad jau naktī atnāks un paziņos. Es domāju, ka man sirds apstāsies no uztraukumiem. Un tā arī bija, trijos naktī man pie durvīm zvanīja ugunsdzēsēji. Viss skaidrs. Viņi uznāca augšā, nemaz nevarēju parunāt. Es kliedzu," atminas Austrītes kundze.

Nākotnes plāni aprāvās vienā mirklī. Kā saka Austrīte, līdz ar mazdēla bojāeju pazuda arī viņas dzīves jēga: "Viņš man bija viss. Viss dzīves mērķis. Mīļāka cilvēka uz pasaules nebija."

Pēdējie desmit gadi pavadīti, kavējoties atmiņās par mīļumu, ko puika reiz sniedza, nepiepildītiem sapņiem un meklējot taisnību – tiesas sēdēs. Par pēdējo – daudzi cietušie esot vīlušies.

"Mums tiesvedība nav augstumos. Tā tiesa varēja vispār nebūt, kā tukša vieta. Nevar būt, ka Sergets viens pats vainīgs. Tā nevar būt, un nekad tā pasaulē nenotiek. Ka viens cilvēks uzceļ māju un ir vainīgs," saka sieviete.

Lai gan gadi rit uz priekšu, Austrīte cer, reiz piedzīvos gan taisnīgu tiesu, gan arī tiks izveidots iepriekš solītais parks kā piemiņas vieta visiem bojāgājušajiem.

Tikmēr istabā, kur reiz dzīvoja Edgars, ome ir ierīkojusi atmiņu stūrīti, un pie tā viņa pavada dienas lielāko daļu: "Es te katru dienu skatos, mīļākais stūrītis tas man ir."

Par varonīgu, drošsirdīgu un pašaizliedzīgu rīcību glābšanas darbu veikšanā – jaunais vīrietis apbalvots ar Viestura ordeni. Vecāmamma zina stāstīt, ka sieviete, kuru mazdēls gribējis izglābt un tajā brīdī viņam uzkrita betona bloks, palikusi dzīva. No gruvušiem viņu iznesa Edgara kolēģis.

"Viss tas sapnī rādās, uzreiz esi augšā. Staigāju pa istabu, nevaru nomierināties. Paskatos uz viņu un domāju, kāpēc es nevarētu aiziet bojā. Ja varētu tā atļaut. Lai viņš dzīvo. Tik mīļš cilvēciņš, ka nevaru," bilst Austrīte.