Saeimā top likums kultūras namu darbības regulēšanai
Visur tur, kur dziedāšana, koncerti, koru un teātru mēģinājumi jau notiek, šobrīd valda satraukums par ieceri pieņemt īpašu Kultūras namu likumu. Vai tas tiešām nozīmē visu raibo Latvijas kultūras dzīves telpu pabāzt zem vienas cepures un likt visiem dancot "pēc vienas stabules", proti, ko cer atrisināt vai nodrošināt likuma autori un kā ieguvumus un zaudējumus rēķina paši kultūras dzīves organizatori novados, kas bieži vien uztur pagasta vienīgo dzīvīguma liesmiņu pie dzīvības – to skaidro LNT Top10.
Seces pagastā ir vien 800 iedzīvotāju. Tomēr kultūras jomā piedāvājums ir visai plašs. Teātris, koris, ģitāras spēle, bērnu mūzikas pulciņš, līnijdejas. Kādreiz tās apmeklēja arī Seces kultūras nama vadītāja Astrīda Mencendorfa. Bet tad atmeta ar roku, jo neesot laika. Viņu ļoti uztrauc tas, ka gadījumā, ja tiks pieņemts Kultūras centru likums, laika viņai būs vēl mazāk.
"Visvairāk uztrauc tas, ka būs vairāk dokumentācija un mazāk atliks laika tiešai tai darbībai. Jo tādā lauku kultūras namā jau iznāk, ka pasākums pašam jāvada, arī pašam jāskaņo, un visa tā režisūra. Mēs nevaram finansiāli pieaicināt profesionālu pasākumu vadītāju," norāda Seces kultūras nama vadītāja.
Reizi nedēļā uz Seces kultūras namu brauc Sunākstes saietu nama vadītāja Vineta Lavrenoviča. Viņa šeit māca līnijdejas. Arī Sunākstes pārstāve par ideju regulēt kultūras namu dzīvi ar likumu ir visai skeptiska.
"Mēs esam pašā apakša. Un mēs darām visu iespējamo, ko vispār mēs vien varam izdarīt savā saietu namā. Jo cilvēku ir maz, mums ir jābūt ļoti radošiem, lai mēs viņus saaicinātu un namu. Tā ir vienīgā sfēra, kuru nav likums noteicis, un – paldies Dievam. Mūsu cilvēki jūtas vairāk pagodināti. Viņi vienmēr zinās, ka es viņus gaidu. [..] Mēs jau viens otru pazīstam. Tā ir tāda kā maza republika," uzsver Lavrenoviča.
Tikmēr Jēkabpils kultūras pārvaldes direktore Inta Ūbele kopīgu regulējumu kultūras centriem gaidījusi jau 20 gadus. Viņā savukārt tajā saredz vairākus plusus. Piemēram, Jēkabpils varētu kļūt par metodisko centru.
"Latvija nav liela. Un ļoti svarīgi ir sadarboties arī kultūras nozarē kopumā. Tas nozīmē gan cilvēku resursus, gan arī budžets, tas nozīmē arī pašvaldību budžeti. Ja liek kopā naudiņas un vairāk strādā, tad arī rezultāts ir labāks, un arī tā kvalitāte ir svarīga. Mēs varētu ciešāk sadarboties ar novadiem, ka mēs varētu ciešāk tīkloties ar novadiem, varbūt, ka Jēkabpils vai kādas citas lielas pilsētas varētu būt kā tāds starpposms un kļūt par metodiskajiem centriem," komentē Ūbele.
Direktores skatījumā, jauns regulējums varētu pacelt reģionos pieejamo kultūras pasākumu kvalitāti.
Pašlaik Latvijā darbojas 554 kultūras centri, kurus dibina un finansē pašvaldības. Pret to darbības reglamentēšanu strikti iebilst Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), it sevišķi – pret ideju, ka kultūras centriem būtu nepieciešama akreditācija.
Vairākums tomēr izskata, ka, vēl vairāk ieviešot dažādus regulējumus, mēs palielinām normatīvismu, un, proti, tas nozīmē, ka jau pie esošā kultūras institūciju likuma, kurš ir tāds viegli elastīgs un kuru varētu piemērot un, ja nepieciešams, papildināt, mēs veidojam vēl vienu likumu.
Tam kategoriski nepiekrīt likumprojekta virzītājs – Nacionālā kultūras centrs (NKC).
"Kultūras institūciju likums ir jumta likums, bet tā mūsu tiesiskā prakse Latvijā ir tomēr tāda, ka katrai jomai ir savs speciālais likums. Tāpēc būtu diezgan dīvaini, ielikt kultūras centrus kā vienu veidu šajā jumta likumā, kamēr bibliotēkām, muzejiem, arhīviem ir savi konkrētie likumi," skaidro Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte.
Tomēr, ņemot vērā viedokļu dažādību, šonedēļ, gatavojot likumprojektu 2. lasījumam Saeimā, darba grupa vienojusies tā prasības nedaudz mīkstināt.
"Tas gala rezultāts varētu būt tāds, ka mēs fiksējam esošo praksi, neuzliekam birokrātiskos slogus, jo es gribu nomierināt satrauktos prātus gan pašvaldībās, gan kultūras centru vidū par to saucamo akreditāciju, kas bija diskusiju laikā aizvien kā tāds milzīgs bieds, bet tas, uz ko mēs strādājam, mēs drīzāk šo visu situāciju pārvēršam, visu, kas ir saistīts ar akreditācijām, pārvēršam, par atbalstu," turpina Pujāte.
Vienkāršāk runājot, akreditācija kultūras centriem būšot nepieciešama, lai pretendētu uz metodiskā atbalsta nodrošināšanu.
"Ir bijušas asas sarunas par to, cik izmaksā akreditācijas process. Tad visdrīzāk finansējums, kas tiek piešķirts arī Latvijas Nacionālajam kultūras centram šobrīd metodiskiem nolūkiem, gan arī finansējums pašvaldībā, viņu efektīvi apvienojot vai iezīmējot, ka tas ir kultūras centru darbībai, tad viņu mērķtiecīgi varētu izlietot tieši pakalpojuma kvalitātei un padarīt to visu procesu vieglāku, nevis represējušo, bet – atbalstošo," tā LNC direktore.
Likumprojektā arī tiek skrupulozi uzskaitīti kultūras centru mērķi un funkcijas. Piemēram, attīstīt kultūras pakalpojumu daudzveidību, veicināt nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, nodrošināt tā pieejamību sabiedrībai, sekmēt iedzīvotāju radošo spēju attīstību. Plānots, ka pēc pāris mēnešiem likumprojekts tiks nodots atkal skatīšanai Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
