Satrauc zemais uzticības līmenis valsts varai

Pēdējo mēnešu notikumi sabiedrībā raisījuši daudz dusmu, neizpratnes un brīžiem arī neticības par to, kas notiek. Nācies piedzīvot skolotāju streiku, sāgu ar Ogres muzeju, nežēlīgo skepkavību Jēkabpilī un arī skandālu basketbola aprindās par iespējamu audzēknes pavedināšanu.

Diemžēl, daudzus šos notikumus vieno tas, ka no augstākām amatpersonām un atbildīgajiem ir bijusi vienaldzība brīžos, kad cilvēki rīkojas pareizi un mēģina sev panākt vai nu cienījamus darba apstākļus, vai vienkārši nosargāt savu dzīvību. Tas liek uzdot jautājumu – vai tiešām cīnīties par taisnīgumu gluži vienkārši nav vērts?

Antropoloģe Aivita Putniņa uzskata – šo notikumu "uzpeldēšana" vienlaikus ir nelaimīga sakritība, taču tas, ka tie vispār notika – neesot nekas pārsteidzošs: "Visiem šiem notikumiem ir viens kopīgs motīvs, proti, tā ir tāda vardarbīga attieksme pret līdzpilsoņiem – sākot no politiķu attieksmes pret skolotāju streiku, neņemot tos cilvēkus gluži kā līdzīgus. Līdzīgi arī Jēkabpils gadījumā ziņo, ka Stambulas konvencija mums nav vajadzīga mums ar vardarbību nav problēmu. Te visur ir problēma tieši šajā attiecību ētikā."

Šāda problēma gan esot novērojama daudzās pēcsociālisma sabiedrībās – izpratne par valsti un varas attiecībām joprojām vēl tikai veidojas: "Mēs esam vēl tādā augšanas stadijā, proti, tās vecās varas attiecības, kas mums ir bijušas – visi "blati", kaimiņu būšanas, aiziet nebūtībā, bet šī jaunā pilsoniskā sabiedrība vēl tikai veidojas."

Ir gan arī labā ziņa – tas, ka sabiedrība par to vispār runā nozīmē, ka daļai cilvēku šādas vērtības vairs nav pieņemamas. To labi iezīmējot protesti, kas notika teju visās šajās situācijās. Tas liecinot, ka aizvien lielāka daļa sabiedrības pamazām sāk saprast, ka vardarbība nav tikai klapēšana otram pa galvu, bet arī klusēšana un nerīkošanās.

"Es teiktu, ka noteikti nedrīkst nolaist rokas, tas vien, ka mēs par šo runājam nenozīmē, ka mums situācija pasliktinās, bet tieši otrādi, tas, kas agrāk ir bijis totāli slēpts nāk atklātībā un līdz ar to ir iespēja to risināt. Tas dod cerību uz to, ka turpmāk šāda veida situācijās tie, kas labprāt rīkotos bezkaunīgi vai pat noziedzīgi, piebremzēs, jo sapratīs, ka tas viņiem nesīs lielas nepatikšanas," saka politoloģe Iveta Kažoka.

Viņa arī pauž cerību, ka šīs situācijas to daļu sabiedrības, kas uz šo ir noraudzījusies, nepadarīs kūtrāku iesaistīties pilsoniskajos procesos: "Sliktākais, kas būtu varējis notikt, ka parādās tāds Ogres gadījums, visi klusē un pieņem to kā normu, tad gan citās pašvaldībās cilvēki par sankciju pārkāpumiem klusētu. Šis ir pirmais spilgtais gadījums, kad cilvēki nesamierinās un man šķiet, ka viņi ar to ir iedvesmojuši iespaidojuši arī citus."

Kopumā situācija Latvijā vēl gan aizvien ir skaudra – svaigākais SKDS un domnīcas "Providus" pētījums liecina, ka aptuveni katrs trešais Latvijas iedzīvotājs neuzticas ne Saeimai, ne valdībai, nedz arī citām varas institūcijām.