Ukrainas bērni: Pēc mums atbrauca krievu armijnieki un draudēja ar ieročiem

Maksims un Ivans ir no Mariupoles, un vēl pirms kara puišu galvenās intereses bija bokss un automehānika, ko abi apguva arī koledžā. Taču 24. februāris pirms diviem gadiem arī viņu dzīves apgrieza kājām gaisā.

"Mums tobrīd aukstuma dēļ mācības bija attālināti, tonakt kopmītnēs pamodos no mammas zvana, ka ir sācies karš, par ko, protams, biju šokā – neviens nebija gaidījis, ka tas ir iespējams," neslēpj Ivans.

Ivanu papildina Maksims: "Mēs savācām dokumentus, mantas un gaidījām norādījumus."

Palīdzību puiši kopmītnēs gaidīja vairākas nedēļas, taču veltīgi, jo Mariupoli arvien ciešāk sāka aplenkt krievu karaspēks.

"20. martā mēs nolēmām ar kājām doties prom no Mariupoles, jo sapratām, ka tur nav jēgas palikt, ne pie kā laba tas nenovedīs. Bijām neliela grupa ar draugiem un manu vecāko brāli – devāmies uz Mangušas ciemu, jo bijām dzirdējuši, ka no turienes automašīnas ved cilvēkus uz Ukrainas kontrolē esošajām teritorijām," atceras Ivans un papildina, "kamēr bijām ceļā, viena no medmāsām sacēla paniku par mūsu prombūtni. Pēc mums atbrauca jau krievu armijnieki un draudēja mums ar ieročiem, ja kaut kur dosimies. Sašaus mums ceļgalus. Mēs sapratām, ka mums nav izvēles, un mūs aizveda uz Donecku, uz bērnu slimnīcu."

"Mēs tur bijām divus mēnešus, un, kolīdz tur ieradāmies, pie mums atnāca mērs un pateica, ka šīs tagad būs mūsu mājas, ka te mums būs jāmācās koledžā un varēsim izvēlēties, kādas profesijas gribam. Mūs ilgi pat nelaida ārā, vēlāk izdevās to tomēr izprasīt, bet tāpat pastaigāties drīkstējām vien kādu stundu," atminas Maksims.

Ivans papildina: "Tur bija arī citi bērni, bet viņus aizveda uz nometni Piemaskavā – kopā 31 bērnu. Viņiem neviens pat nepavaicāja, vai viņi grib kaut kur braukt. Neviens no viņiem neatgriezās. Visi, kurus izveda, palika tur."

Abi puiši ir tikai daži no drosmīgajiem ukraiņu bērniem, kuri šajās dienās ieradušies Rīgā, lai starptautiskā konferencē ikvienam izstāstītu, ko piedzīvojuši, esot okupācijā. Kādam no viņiem mamma mirusi uz rokām, cits joprojām nezina, kur ir viņa vecāki.

"Es esmu ieradies, jo gribu, lai pasaule zina, ka krievi nav tik labi, kā visi domā. Gluži pretēji, viņi ir sliktie, un tas ir iemesls, kādēļ es esmu šeit viens pats, bez savas mammas," skaidro Sašho.

Arī Veronika pārliecinoši saka: "Esmu gatava runāt, lai pateiktu, ka nevienam nav jāklusē, ja ar jums, jūsu dzīvi vai līdzcilvēkiem notiek kas slikts. Ja tas ir iespējams, meklējiet palīdzību."

Ivanam ar Maksimu atgriezties izdevās vien brīnumainā kārtā. Lai gan dokumentus viņiem atņēma, telefonu – ne, tādēļ izdevās sazināties ar savu aizbildni, kurš ieradās viņiem pakaļ.

Kā šis okupācijā pavadītais laiks ir mainījis viņus kā cilvēkus, kā var to izturēt un nezaudēt veselo saprātu, Ivans TV3 Ziņām saka: "Bija ļoti grūti atkopties pēc tā visa, pēc tā, ko ar Maksimu redzējām Mariupolē, Doneckā. Mēs cenšamies novērst domas, sportot, kaut ko darīt, bet, protams, tas paliks ar mums uz visu mūžu. Bez sirmiem matiem es no turienes prom netiku, lai gan man ir tikai 16 gadu. Bet dzīve turpinās."

Uz TV3 Ziņas jautājumu, ko viņi vēlētos pateikt pasaules līderiem, ko šobrīd pārējā pasaule dara nepietiekami, lai palīdzētu?

Ivans atbild: "Es gribu, lai katrs cilvēks, kurš šobrīd dzīvo savu ikdienu, saprot, ka tas jebkurā mirklī var beigties tikai tādēļ, ka viens cilvēks tā ir sagribējis."

Slava Ukrainai! Varoņiem slava!