Ukrainas vēstnieks Latvijā: 1000 kara dienas ir pārpildītas sāpēm par zaudētām dzīvībām un teritorijām

TV3 Ziņas: Pēc pāris dienām apritēs 1000 dienas, kopš Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu jūsu valstī, ko jūs varat pateikt par šo laiku?

"Šīs 1000 dienas ir piepildītas ar milzu sāpēm un bezjēdzīgām nāvēm, ievainotiem puišiem un meitenēm, kuri cīnījās par savu valsti. Viss, ko mēs vēlamies, ir uzvaru un normālu dzīvi. Krievija apelē pie mūsu valsts atbruņošanas, lai mūsu valsts būtu bloķētā statusā, bet kurš ir pajautājis vienkāršajiem cilvēkiem, kuri ir zaudējuši savus brāļus, māsas, vecākus, ģimenes?! Šonedēļ apglabājām ģimeni Krivijrihā – trīs bērnus un mammu, pie kā viņi bija vainīgi? Kā jūs pateiksiet šim vīram un tēvam, ka mēs piekāpjamies un atsaucam visu, kur esam šo 1000 dienu laikā pavirzījušies uz priekšu?"

TV3 Ziņas: Jūs tikko pieminējāt ģimeni, ko Kriivijrihā nogalināja Krievija, tā turpina nogalināt Ukrainas cilvēkus katru dienu, bet tai pat laikā Rietumu pasaule uz to noskatās. Tās lietas, kuras vajadzēja darīt, lai Ukraina spētu uzvarēt, mēs neredzam.

"Ja atceramies pirmās divas kara nedēļas – bija nenoteiktība. Bija sabiedrotie, kas šaubījās, bija, kas uzreiz pieslēdzās un pateica, ka ir jādara viss. Latvija bija to valstu vidū, Baltijas valstis tās bija, jo jūs vislabāk saprotat, ar ko Ukraina cīnās. Dažkārt izpratne rodas ar laiku un diemžēl bieži vien, kamēr neuzsitam sev punus par saviem nepareizajiem soļiem. Mēs to nesaprotam. Vai ir jābūt ierobežojumiem uz ieroču izmantošanu? Tā puse var darīt visu ko grib, bet jums nav iespēju. Viņu droni, balistiskās raķetes var aizlidot uz visiem mūsu punktiem, bet mēs nedrīkstam preventīvi šaut pa tām vietām. Harkiva, Sumi, kas atrdoas pie robežas, katru dienu cieš no dronu, ballistisko raķešu un aviācijas bumbu triecieniem. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs nevaram šaut pa tām vietām, no kurienes paceļas aviācija. Un tās ir cilvēku, civilo dzīvības. Nepietiekama pretgaisa aizsardzība, nav atļauju un tālā darbības radiusa raķetes. Vai mēs neesam aizdomājušies par to, ka ja mums tas viss būtu, ka tad tā puse gribētu apstāties? Vai mēs par to nedomājam?"

TV3 Ziņas: Visa pasaule šobrīd ir tādā gaidīšanas režīmā, kas tālāk notiks pēc ASV vēlēšanām. Dzirdējām [Donalda] Trampa ne īpaši labos izteikumus par Ukrainu priekšvēlēšanu laikā. Laiks iet, situācja frontē ir ārkārtīgi smaga, un Krievija virzās diemžēl uz priekšu.

"Tāda ir demokrātija, ka ASV cilvēki maina savus uzskatus, izvēlas savu politiku. Tas, ko mēs dzirdam, ka ir bijusi telefonsaruna starp diviem prezidentiem, ka ir vēlme palīdzēt, ir vēlme izbeigt karu. Viss ir atkarīgs no šī procesa nosacījumiem. Republikāņu partija ir uzvarējusi visos līmeņos, un tas dod iespējas pieņemt lēmumus. Kas notiks, kad Krievija sajutīs savu pārākumu? Tad viņi būs šeit. Tas ir viens no scenārijiem. Ir jāsaprot, ka šī armija ir jāaptur un nedrīkst pieļaut jaunas eskalācijas."

TV3 Ziņas: Mēs to saprotam, saprot Baltiijas valstis, bet ir valstis, kuras runā arvien vairāk par to, ka ir jāsēžas pie sarunu galda ar okupantu valsti tagad. Mēs zinām vēsturi – 2014. gada pamiers beidzās ar iebrukumu 24. februārī…

"Sarunas būs. Noteiktā brīdī, visi kari ir beigušies ar pārrunām. Galvenais jautājums ir, uz kādiem nosacījumiem, principiem un no kādām pozīcijām jūs sēžaties pie galda. Ja starptautiskā sabiedrība grib parādīt agresoram, ka pasaule tā nebūvējas, tā tā nepastāv. Tie ir principi, kad katram ir jāatbild par savu rīcību. Ja šos principus mēs ignorēsim, tālāk būs anarhija, savienības un kārtējais karš. Mums ir karš, karš par savu pastāvēšanu un neatkarību. Varbūt kāds iedomājas, ka var vienkārši tirgoties ar citu teritorijām, vai vienkārši aizmirst to, ka kāds ir noslepkavojis milzīgu skaitu cilvēku un neviens par to neatbildēs. Ukrainas tauta ir pelnījusi taisnīgumu."

TV3 Ziņas: Pirmdien ir Latvijas valsts svētki, un pēdējos trīs gadus mēs uz tiem raugāmies pavisam savādāk, jo saprptam, ka brīva valsts nav dāvana, jo redzam, ka mūsu draugi ukraiņi katru dienu noliek savas dzīvības cīņā par brīvību. Kāds ir jūsu novēlējums Latvijai?

"Pirmkārt, es zemu paklanos un pateicos. Kad tu saproti, ka tev ir draugi, kas tevi atbalsta, tava spēka un motivācijas līmenis kļūst daudz augstāks. Ir dažādi motivācijas rīki, bet galvenais – sajūta, ka tu neesi viens un tev ir šī droša aizmugure. Latvijas cilvēki dara neticamu darbu, sien tīklus, vāc naudu droniem, paši šos dronus liek kopā, ved mašīnas, lej ierakumu sveces. Ziniet, sajūsma no karavīra, kurš tikko ir bijis kaujā un ierauga acu priekšā konservus, uz kuriem ir Latvijas karogs un paraksts – "kopā līdz uzvarai". Jūs pati redzat, kādu motivāciju tas dod, jūs braucat pie karavīriem. Cīņa turpinās, un Latvijas cilvēki ir tie, kas mums stāv blakus. Jūsu okupācijas muzejā mēs redzam savu vēsturi, un mēs zinām, kāpēc mēs ar jums saprotamies bez vārdiem. Es jūs bezgalīgi sveicu neatkarības un jūsu brīvības dienā. Īstos draugus tu ieraugi tad, kad esi nelaimē, kurš tev palīdzēja. Jūsu valsts ir piemērs, jūsu cilvēki ir priemērs, un es lepojos, ka esmu šeit vēstnieks, un visu ukraiņu vārdā esmu jums ļoti pateicos."