Ukrainiete Latvijā: Bēgu, lai bērnu acīm nebūtu jāredz karš

Vita un Lilija ar piecām atvasēm Latvijā ieradušās vien vakar, tādēļ, kā pašas saka, vēl tikai mēģina apjēgt, kas noticis. Rīgā iepriekš strādājuši abu sieviešu vīri, kuri mitinājušies pie Jolantas Kublinksas. Latviete, sākoties karam, sapratusi, ka vēlas palīdzēt ukraiņiem, tādēļ jau zināmo vīriešu ģimenēm piedāvājusi mājvietu Latvijā.

"Mēs ar bērniem negribējām bēgt, bet, kad no rīta pamodāmies no lidmašīnu skaņas, nolēmu doties. Mamma, tētis, māsa pagaidām palika. Mēs dzīvojam ciematā. Tur ir govis, viņu to visu negribēja atstāt. Rietumu Ukrainā jau nav tāds karš kā Kijevā, kā Harkivā. Bet tāpat. Lido lidmašīnas, helikopteri. Mēs jau nezinām, vai tie ir mūsējie. Vai tā ir aizsardzība vai ienaidnieks?" teic Vita.

Grūts lēmums pamest dzimteni bijis arī Lilijai. Tā būtu palikuši Ukrainā, taču ar vīru nevēlējās, lai kara šausmas  jāpiedzīvo arī bērniem: "Mēs izlēmām, ka bērniem tas nav jāredz. Jo visur, uz katra stūra – tikai karš. Mēs nolēmām bēgt, lai pasargātu savus bērnus. Tas mums galīgi nepatika, taču nolēmām doties pie jums, lai viņu psihe neciestu, viņu acīm nebūtu karš jāredz."

Ceļš no Ivanofrankovskas apgabala, netālu no Ļvivas, līdz Latvijai viņiem prasījis 36 stundas. Garās auto rindas, lai bēgtu no kara, bijis pārdzīvojums visiem.

"Bija bail. Paņēmām tikai to, kas nepieciešams. Rindas bija garas, ar kājām gājām desmit kilometru. Ar bērniem. Tur bija sievietes, kuras man blakus sēdēja – viņas ceļā bija trīs, četras diennaktis. Mums bija lielāki bērni, bet viņām zīdaiņi. Grūti, grūti izstāstīt, grūti bija vispār redzēt tās šausmas," stāsta Lilija.

"Sievietes pat raudāja, tas bija ļoti biedējoši, ļoti sāpīgi. Bija arī ar bērniem līdz gada vecumam, trīs diennaktis tur sēž, turpat ēd un saka, – labākais lēmums jebkurā gadījumā ir doties prom," piebilst Vita.

Abām sievietēm Ukrainā palikušas ģimenes, ar kurām nepārtraukti tiek uzturēts kontakts. Tāpat visu laiku rokās telefoni, kur dažādās saziņas grupās lasa aktuālāko informāciju par notiekošo dzimtenē.

"Mums ir sava rajona grupa, kurā par visu informē. Tur apgabala vadītājs raksta visu informāciju par ciemiem un uzreiz izplata iedzīvotājiem. Vakar mūsu Ivanofrankovskas apgabalā divas reizes bija gaisa uzlidojums. Mēs arī to visu lasām un pārdzīvojam," pauž Vita.

Sievietes arī akcentē, ukraiņa tauta ir stipra un cīņā uzvarēs. Tādēļ abas pārliecinātas, – pēc kāda laika varēs atgriezties mājās. "Es domāju, ka mēs atgriezīsimies. Ukraina ir iesaistīta karā jau astoņus gadus, kopš 2014. gada. Luhanska, Doņecka – Putins mūsu valsti sadalīja. Bet Ukraina ir vienota," uzsver Lilija.