"Un brīnums notika…" Ukraiņu karavīrs pierāda, ka ar stipru gribasspēku viss ir iespējams

Agrāk Antons bija jūrnieks. Dzīve ritēja starp ostām un jūru, līdz agresorvalsts Krievijas sāktais karš Ukrainā visu apgrieza kājām gaisā.

Sākoties okupantu iebrukumam, arī Antons tika iesaukts armijā. Sākumā dienēja kā radists, vēlāk – kā kājinieks. Tieši frontē viņš guva savu pirmo ievainojumu – kontūziju un vairākus šķembu trāpījumus.

Pēc ārstēšanās Antons atkal atgriezās ierindā. Šoreiz – pildot izlūka pienākumus. Pirms teju trim gadiem, aptuveni 10 kilometru attālumā no Bahmutas, koriģējot artilērijas uguni un piedaloties uzbrukumos, vienā no kaujām ienaidnieks sāka intensīvu bombardēšanu. Šķembas lidoja visapkārt. Viena no tām rikošetā trāpīja Antonam zem bruņuvestes.

"Trieciens mani atmeta, es nokritu un gulēju. Atceros kā komandieris pavēlēja atkāpties un es teicu, ka nejūtu kājas. Viņš izsauca evakuāciju, tad tā ieradās un mani uzlika uz nestuvēm un es puišiem pateicu: džeki, man šķiet, ka mirstu… Bet tad pieskrēja mediķis, viņš paspēja ierasties laikā. Izrādījās šķemba bija trāpījusi zem bruņuvestes,  ievainojot plaušas, mugurkaulu un iestrēgstot manā mugurkaulā. Kara mediķis burtiski aizlipināja ievainojumu ciet, injicēja morfīnu, ielika automašīnā. Pēc tam es zaudēju samaņu," atceras Antons.

Sekoja ilgs un smags atlabšanas ceļš Ukrainas slimnīcās. Antons bija paralizēts – nespēja ne kustēties, ne sēdēt, vien gulēja un varēja pamirkšķināt acis. Laika gaitā parādījās pirmās kustības rokās, taču prognozes bija skarbas. Pērn Antons nonāca Latvijā – kūrorta rehabilitācijas centrā "Jaunķemeri". Tieši šeit, ilgstošas un intensīvas rehabilitācijas laikā, viņš paveica teju neiespējamo – piecēlās kājās un sāka staigāt pats.

"Jā, visi uzskatīja, ka es nestaigāšu. Ja es sāktu staigāt, tas būtu brīnums. Nu re, un brīnums notika… Es sarunāju ar savām kājām: nē, jūs staigāsiet! Un re, es staigāju!" pauž Ukrainas karavīrs.

Kad Antons uzsāka darbu ar centra fizioterapeiti Agatu Jurēviču, viņš sēdus stāvoklī ratiņkrēslā spēja izturēt vien pāris stundas. Šodien viņš ne tikai pārvietojas patstāvīgi, bet ar kvadripoda palīdzību spēj uzkāpt no pirmā līdz astotajam stāvam bez atpūtas pauzēm.

"Tas rezultāts tiešām ir iespaidīgs! Viņš ir ļoti motivēts pacients, ārkārtīgi! Arī katra funkcionālā speciālista sapnis – jo ar katru pacientu, kas tik ļoti labi strādā un ir tik motivēts, rezultāti ir sasniedzami," norāda Jurēviča.

Antona mugurkauls joprojām glabā kara atmiņu – tajā iestrēgušo šķembu. Ne ķirurgi Ukrainā, ne Latvijā šobrīd neuzņemas to izņemt, uzsverot, ka operācijas risks ir pārāk augsts, salīdzinot ar jau sasniegto progresu.

"Visgrūtāk ir samierināties ar to, ka nebūsi tāds kā iepriekš. Ar to bija tiešām grūti aprast. Kad šeit atbraucu, es nevarēju ratiņkrēslā nosēdēt, es tikai gulēju. Tagad jau skraidu pa koridoriem, nu labi, skraidīt ir par skaļu teikts, bet…" ar smaidu sejā teic Antons.

Lai gan pats frontē kā aizstāvis vairs neatgriezīsies, taujāts, ko gribētu pateikt ienaidniekam, Antons ilgi nedomājot atbild: "Ejiet prom! Mēs nekad nepadosimies!"