Informācijas centrs Ukraiņu bēgļiem Cēsīs darbojas tikai otro nedēļu. No vairāk nekā desmit tūkstošiem ukraiņu, kas oficiāli pieteikušies Latvijā, Cēsu centrā līdz šim pabijuši 106.
"Lielākā daļa brauc jau pie kāda. Ir bijis, ka mums piezvana no Rīgas un vaicā, vai varat ņemt pretim. Tad sazināmies un paņemam."
Šodien daļu nepieciešamo dokumentu šeit kārto trīs cilvēku lielā Kostrenko ģimene. Viņus pie sevis uzņems Rūta no Ungurpils.
"Tā meitene ir mana draudzene jau vairākus gadus, kad sākās karš uzreiz piedāvāju palīdzēt," stāsta Rūta Auziņa, kas sniedz patvērumu ģimenei no Ukrainas.
Ģimene nāk no patlaban no teju zemes virsas noslaucītās Mariupoles valsts dienvidos. Lēmumu doties uz Latviju viņi pieņēma kara pirmajā dienā, līdz ar to notiekošās šausmas redzēja, jau šeit esot. Posttraumatiskais stress viņos tik un tā ir jūtams.
"No vienas puses, gribas, lai karš ātrāk beidzas un atgriezties mājās. Taču tā kā vispār nav skaidrs, cik ilga vēl būs karadarbība, jāņem sevi rokās un jāsāk kaut kas darīt. Vienlaikus es nevaru pateikt, vai jau esmu morāli gatava pārslēgties."
"Negribas sēdēt un ciest. Vienkārši lasīt telefonā ziņas un iekšēji par visu sērot. Gribas turpināt dzīvot," atzīst viņas māte, kara bēgle no Ukrainas Tatjana Kostrenko.
"Jaunākajam cilvēkam, domāju, Latvijā nav problēmas – viņa runā angliski un, ja tev bijis labs darbs Ukrainā, tad šeit nebūs problēmu. Pārrunas jau būs rītdien. Mammai būtu lielākas problēmas, viņa nerunā latviešu valodā. Būs jādomā tādi darbi, kur nav tiešais klients," stāsta Rūta Auziņa, kas sniedz patvērumu ģimenei no Ukrainas.
Ģimenes galva veselības problēmu dēl strādāt nevarēs, taču mammai tikšot meklēts pavāres darbs.
Ukrainas bēgļiem, kuri nonākuši Cēsu novadā, patvērumu raduši pilsētas dienesta viesnīcā. Ik pa brīdi te ierodas arī vietējie ar palīdzību – pārtiku vai pirmās nepieciešamības precēm.
Šoreiz adresāts ir Tatjana Hlistuna. Viņai nav ne paziņu Latvijā, ne Cēsīs. Pilsētā nonāca pēc tam, kad brīvprātīgie autobusā jautāja, kam nav kur palikt. Viņai, mammai un bērniem nebija. Tieši šodien vecākais dēls pieteikts skolā, pašai ir cerības strādāt par masieri.
"Esmu medicīnas darbinieks. Man jau zvanīja vietējās slimnīcas vadītājs. Runājām par iespējamo darba grafiku, lai varu savietot ar rūpēm par bērniem, tos nevaru tik ilgi atstāt. Mani gan māc bailes par latviešu valodu, to vēl neprotu."
Apstākļus, kādos vismaz pagaidām jādzīvo – tās ir divas istabas ar kopēju virtuvi Tatjana sauc par ļoti labiem. Viesnīcas vadītājs atzīst – paši vēl mācās, jo līdzīgas pieredzes nav bijis.
"Mēs jau arī sākumā nezinājām, ko vajag. Mums tā funkcija ir cita. Bet pielāgojamies, tagad lietas iet uz labo pusi," saka Cēsu pilsētas dienesta viesnīcas direktors Valdis Sviķis.
"Es iedomājos – no savas pozīcijas, ja iekļūstam valstī, kur pat valodu nesaprotam, nav neviena pazīstama… Mēs vienkārši nestādamies priekšā. To, kas var noderēt, to arī atnesām," saka mūziķis, vietējais iedzīvotājs Zintis Žvarts.
Aptuveni puse no Cēsu novadā nonākušajiem bēgļiem ir nepilngadīgi. Viņi ir kopā ar ģimenēm izņemot vienu, kuram bāriņtiesa atradusi aizbildni. Taču kā potenciālu problēmu novadā atzīts līdzīgus gadījumus nākotnē. Piemēram, drīzumā šeit varētu ierasties jauniešu volejbola komanda.
"Šajos gadījumos arī ir šī problēma ar aizbildņiem, ja viņi lielāka grupa. Tad viņiem ir jābūt vairākiem. Nevar būt viens treneris. Uz sešiem bērniem jābūt vienam pieaugušajam," saka Cēsu novada pašvaldības izpilddirektora vietniece.
Līdz ar to šo Cēsīs norāda kā iespējamu problēmu, kam jārod laicīgs risinājums. Cik bēgļu nākotnē vēl vēlēsies doties uz Cēsīm gan neprognozē.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
