Vecrīgā ar atceres brīdi un gājienu piemin komunistiskā genocīda upurus

1941. gada naktī uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem. Kopumā šajā naktī no Latvijas tika izvesti vairāk nekā 15 000 cilvēku – tostarp slimi un veci cilvēki, bērni un zīdaiņi. Traģisko notikumu izdzīvotāji šodien pulcējās pie Latvijas Okupācijas muzeja un padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla "Vēstures taktils", lai dalītos atmiņās par pārdzīvoto.

"Daudzi gadi ir pagājuši, bet, kad aiztaisi acis, liekas, ka tikai gads pagājis. Uzcēla pustrijos naktī un neļāva neko paņemt līdzi! Iespundēja vagonā, trīs nedēļas braucām. Man bija spilgtas atmiņas, biju pusaudzis, 15 gadu," saka 1941. gadā izsūtītais Viktors Medenis.

"Brālis no bada nomira, jo nebija ko ēst. Tur bija izgāztuve, zivju galvas. Mēs gājām tās zivju galvas ēst, jo cita nebija, ko ēst," teic 1941. gadā izsūtītā Inta Laiko.

Valsts prezidents uzrunā uzsvēra, ka 1941. gada 14. jūnijs spilgti atgādina, kas notiek, ja brīvā pasaule neiejaucas un neaptur totalitāras valsts teroru pret kaimiņvalstīm. Levits uzsvēra, ka PSRS mantiniece Krievija aizvien uzvedās agresīvi un no tā cieš Ukraina, kurai palīdz visa demokrātiskā pasaule.

"Šoreiz Latvija nav malā stāvētāja, mēs palīdzam Ukrainā visādos veidos – militāri, politiski humanitāri, Ukrainu atbalsta visa demokrātiskā pasaule, jāpanāk, lai noziegumi tiek izmeklēti un sodīti," norāda Latvijas valsts prezidents Egils Levits.

"Ar Ukrainas brīvības cīnītājiem mūsu tēvi gulēja uz blakus nārām soda nometnēs, ar ukraiņu mātēm un bērniem dzīvojām kaimiņos Sibīrijas sādžās," teic Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.

Pēc tam sanākušie devās gājienā uz Brīvības pieminekli, savukārt vēlāk pēcpusdienā Torņakalnā izrādīts atjaunotais 1941. gada deportāciju piemiņas vagons.