Kirillovs: Skolas ritmā bērniem iejusties traucē pārāk lielā atkarība no pieaugušajiem

Izglītība ir process, kuru veido trīs svarīgi elementi: ģimene kā sabiedrības vienība, bērns kā indivīds un skola kā sistēma. Tie visi ir savstarpēji saistīti. Ja starp skolu un vecākiem nav veiksmīgas sadarbības, bērns jau no 4. klases sāk izmantot šo plaisu. Viņš var izvairīties no mājasdarbu pildīšanas, gulēt stundās vai arī aizrauties ar telefonu un citām aktivitātēm, kas viņam šķiet interesantākas.

Tas ir kas līdzīgs skolēna lēmumam starp veselīgu ēdienu un saldām uzkodām. Ja skola un vecāki nesadarbojas un nestrādā vienā virzienā, bērns izvēlēsies to, kas viņam šķiet vienkāršāks un izklaidējošāks, bet ne vienmēr noderīgs un attīstošs ilgtermiņā. Lai skolēns veiktu apzinātas izvēles,  ir jāmāca ne tikai "svešai" skolotājai Žubītei, bet arī vecākiem.

Bērni kļūst pārāk atkarīgi no vecākiem

Novērojam, ka mūsdienu bērni bieži kļūst pārāk atkarīgi no pieaugušajiem, jo vecāki uzņemas ikdienas problēmu risināšanu: ko nopirkt, pie kura friziera doties, kā atpūsties, kā plānot laiku. Tas liedz bērnam iespēju attīstīt ļoti svarīgas prasmes, piemēram, atbildību, domu un paveicamo darbu secīgumu un pašorganizācijas spējas.

Tas atspoguļojas arī izglītībā. Liela daļa bērnu nezina, kur ir pierakstīti mājasdarbi, neatceras, ka vispār tie varētu būt uzdoti, un pat nevar atrast savas mācību grāmatas, jo ir pieraduši, ka par kārtību rūpējas vecāki.

Izglītība un mācību process — tas ir svarīgs izaicinājums, kuru bērnam jāpārvar pašam, mācoties un uzņemoties atbildību par saviem panākumiem un neveiksmēm. Ja nepieciešams, viņš vienmēr var lūgt palīdzību vecākiem, skolotājiem vai privātskolotājiem, taču galvenais solis mācību procesā jāspēj spert pašam skolēnam.

Vai privātskolotāji ir risinājums?

Līdz desmitajai klasei bērni saskaras ar dažādām problēmām – nespēj atcerēties dzejoļus, nespēj ātri risināt uzdevumus vai mācīties patstāvīgi. Motivācija mazinās, un viņi sāk domāt, ka ir "ne tādi" vai "neveiksminieki". Jau no pirmās klases bērns var sākt izvairīties no matemātikas, valodu vai citu priekšmetu pamatu apgūšanas.

Katru gadu programma kļūst sarežģītāka, bet reti tiek atgriezta pie jau apgūtajām zināšanām. Piektajā klasē bērni, kuri nav iemācījušies pamatus, sāk piedzīvot nopietnas grūtības, un tad vecāki mēdz noalgot privātskolotājus. Tomēr bieži vien privātskolotāji vienkārši izpilda mājasdarbus skolēna vietā, nevis māca pašam risināt uzdevumus un izprast materiālu.

Tikai patiešām labi privātskolotāji palīdz skolēniem attīstīt prasmes, kas nepieciešamas panākumiem. Taču tā vietā, lai meklētu īslaicīgus risinājumus, piemēram, algot privātskolotājus, ir svarīgi jau sākotnēji iemācīt bērnam atbildību un prasmi mācīties patstāvīgi. Šo prasmi apgūst skolēns vecāku pavadībā no pirmās līdz piektajai klasei, kad vecākam jānodrošina šī procesa organizācija un sekmīgs rezultāts.

Jāļauj bērniem darīt pašiem

Visparadoksālākais ir tas, ka mamma devītās klases skolēnam izplāno visu: kad pildīt mājasdarbus, kad doties uz pulciņiem, ved viņu uz nodarbībām, gatavo ēdienu. Rodas sajūta, ka vecāki neapzinās, ka viņu bērns jau ir pusaudzis. Viņš vairs nav pirmajā klasē, kad pats nevarēja pagatavot omleti vai uztaisīt sviestmaizi.

Viņš ir devītajā klasē, un nākamgad viņam būs jāpieņem vissvarīgākais un atbildīgākais lēmums savā dzīvē – "mācību priekšmetu grozs", kas dos tam priekšrocības, ja izvēlēts pareizi un ierobežojumus, ja skolēns neapzinās savas intereses un vajadzības.

Ir svarīgi neapdalīt bērnu ar vecāku atbalstu, padomiem un palīdzību nepieciešamības gadījumos. Kad bērns pats nāk ar jautājumu, vecāks uz to var palīdzēt atbildēt. Tieši šādā sadarbībā bērns pārvēršas par pusaudzi un mācās patstāvību.

Nevis situācijās, kad uz jautājumu: "Kā izmazgāt grīdu?" vecāki atbild: "Neraizējies, es to pati izdarīšu. Ej spēlēties, paskaties televizoru vai "spaidi kāmīti" [populāra viedtālruņu mobilā spēle bērniem]." Šāda pieeja tikai pastiprina atkarību no citiem un traucē bērnam attīstīt prasmes, kas būs nepieciešamas dzīvē.

Lai panāktu šo veselīgo dinamiku, starp vecākiem un bērniem jābūt drošām attiecībām, kur vecākam nav vienalga un viņš/viņa ir gatavs atbalstīt, bet bērnam ir drošības sajūta uzdot jautājumus un prasīt padomus. Un skolēna un vecāka attiecību veidošana nav skolas uzdevums. Bet man dažkārt šķiet, ka jāmāca ne tikai skolēni, bet pat vairāk ir jāpalīdz skolēnu vecākiem.