Daliņu ģimene mūs uzņem pagaidu miteklī. To atvēlējuši draugi, kamēr jaunie rīdzinieki iekārtojas un atrod paši savu mājvietu. Kristīne un Pēteris Daliņi spēruši lielu soli pretim nezināmajam – pirms nepilniem diviem mēnešiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā.
Abi ir dzimuši un auguši Austrālijā klaida latviešu ģimenēs, bet šeit iepriekš viesojušies brīvdienās. Pēteris un Kristīne stāsta: "Mēs bijām runājuši, ka būtu labi šeit dzīvot. Vienmēr bija tāds sapnis. Kad braucām te brīvdienās, domājām, kā varētu no brīvdienām pāriet uz īsto dzīvi. Tas nevarēja piepildīties, jo nevarējām braukt, ja nav darba. Šoreiz tas viss tā sanāca. Tad, kad Pēteris teica, ka varbūt iznāks, ka darbs būs Latvijā, es atstāju darbu, pierunājām dēlu braukt līdzi. Meita palika Melburnā, viņa turpina mācības un dzīvo ar manu mammu, bet viņa brauks ciemos bieži. Mēs mākam latviešu valodu, ēdam vietējos ēdienus, gribējām pamēģināt."
Darba piedāvājums starptautiskā informācijas tehnoloģiju uzņēmumā Pēterim derēja kā uzliets. Dzīvi Austrālijā bija grūtāk pamest dēlam Matīsam, taču nu jau jaunā skola un draugi arī iepatikušies. Tagad biežāk var aizbraukt līdz Valmierai, dzimtas mājām. Pētera vecaistēvs ir slavenais soļotājs Jānis Daliņš, kurš zem Latvijas karoga startējot, pirmais ieguva olimpisko medaļu.
Daliņu ģimene atklāj: "Domājām, kas ir sliktākā lieta, kas varētu notikt? Neiznākt? Līdz šim ir iznācis viss. Domājām, kamēr iejūtamies, leiputrija būs beigusies, ziema jau būs cauri. Pašlaik ziema patīk, jo Austrālijā tās nav. Pēteris atceras savu vectēvu: "Man bija septiņi gadi, kad viņš aizgāja aizsaulē. Es atceros viņu kā ļoti žiperīgu, viņš nebija vecs. Viņš bija stiprs, strādāja dārzā. Mums ļoti patīk pavadīt laiku Valmierā, noteikti tur braucam. Kad tur iet un uz ielas plāksnes redz mūsu pašu uzvārdu, tā ir liela lieta mums."
Daliņi stāsta, ka vecāki nedeva izvēli, vai apmeklēt latviešu skolu, vai dziedāt korī un dejot tautas dejas. Tā vienkārši esot bijis. Tāpat arī viņi paši gandrīz nedeva bērniem izvēli, jo pirmā valoda, kādā ar viņiem runāja, bija latviešu valoda, ne angļu. Tāpat bērni gāja uz latviešu skolu katru sestdienu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Daliņi gaida, kad medusmēneša saviļņojumam līdzīgais pacilājums par pārcelšanos noplaks un sāksies ikdienas rutīna. Taču prieks nepāriet. Pietrūkst vienīgi ģimenes un draugu, kas palikuši otrā pasaules malā: "Mēs liekam "Facebook" un "Instagram" bildes, kur mēs ejam, ko darām, kāds ir laiks, ka snieg sniegs. Viņi arī ir aktīvi. Mēs ceram, ka būsim pirmie no viļņa, kas brauks uz Latviju atpakaļ no Austrālijas. Austrālijā daudz kas ir labs, bet daudz kas arī nepatīk. Šeit arī tā būs, bet tā ir vienkārši dzīve. Daba, svaigais gaiss, kultūra, dziesma un deja." Pēteris akcentē: "Es domāju, ka man ir kādas prasmes no dzīves un darba Austrālijā, gribu to atvest šeit. Es jau mācos tik daudz tagad. Strādāju ar kolēģiem, un man tas ir gods, jo viņi ir tik gudri cilvēki. Es viņiem kaut ko dodu, viņi man daudz ko dod."
