Pirmdien, 25. martā, aprit 75 gadi, kopš Padomju Savienības režīms ar Staļinu priekšgalā izvērsa milzu genocīdu pret latviešu tautu. Toreiz uz Krieviju izsūtīja vairāk nekā 40 tūkstošus cilvēku, salaužot viņu likteņus. Lai gan šajā laikā izaugušas jau vairākas paaudzes, tiem, kuri pieredzējuši deportācijas, joprojām svaigā atmiņā ir gan tas, kā viņi pameta dzimteni piespiedu kārtā, kā arī mirkļi, kad atkal drīkstēja atgriezties mājās.
Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības vadītājs Andrejs Visvaldis Pūriņš atceras, ka bruņoti vīri ieradās nakts tumsā.
Andrejs Visvaldis Pūriņš
Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības vadītājs
"Tēvu nosēdināja pie galda, pratināja un, kā viņš teica, ar zīmuli ierakstīja pēdējo sarakstā un slēdziens: kulak. Un 25. [marta] vakarā mēs iekāpām vai, kā raksta dokumentos, zagruziļi v ešalon."
Šis ir tikai viens no atmiņu stāstiem, ar kuriem šorīt Šķirotavas stacijā dalījās tur sanākušie ļaudis. Šī ir viena no daudzajām vietām Latvijā, kur 1949. gada 25. martā lopu vagonos sasēdināja vairāk nekā 42 000 latviešu, no kuriem daudzi mājās vairs neatgriezās nekad.
Arnis Zālītis
Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības vadītāja vietnieks
"Mūsu vagonā vienai ģimenei mātei piedzima meitiņa. Mamma teica: "Būs Arnītim līgaviņa." Bet līgaviņa nesasniedza nometinājuma vietu dzīva."
Ierasti atceres pasākumi ar augstāko amatpersonu dalību aizritēja arī Vecrīgā.
Okupācijas muzeja vēsturnieks Gints Apals sacīja, ka 1949. gada deportācijas mērķis bija dubults. Pirmkārt, iebaidīt zemniekus, lai viņi stātos kolhozos, tādēļ tika pamatā izsūtīt turīgie zemnieki, kurus padomju vara uzskatīja par kolektivizācijas pretiniekiem. Otrkārt, mērķis bija represēt cilvēkus, kuri atbalsta nacionālos partizānus. "Kas svarīgi šajā dienā, ir atcerēties – nav jau runa tikai par deportācijām, arestēto un uz cietumiem un soda nometnēm nosūtīto skaits bija lielāks nekā deportēto skaits," atgādina Apals.
Atšķirībā no 1941. gada izsūtīšanām 1949. gadā galvenokārt cieta laukos dzīvojošie, tādēļ arī latviešu īpatsvars deportēto vidū bija sevišķi augsts. Tomēr arī pēc Staļina nāves atgriešanās bija ļoti sarežģīta.
Gints Apals
Okupācijas muzeja vēsturnieks
"Tas, ka viņš tika atbrīvots no izsūtījuma, nenozīmē, ka uzreiz drīkstēja atgriezties Latvijā. Lai atgrieztos, vajadzēja arī okupētās Latvijas varas iestāžu atļauju."
Politiski represētā Pārsla Bišofa atceras, kā 1957. gada 17. augustā izkāpa no Limbažu vilciena. Mājas atpakaļ viņas ģimene nedabūja. "Skolā bija ļoti sarežģīti, jo es nepratu lasīt, kaut sāku iet 6. klasē. Un es vienmēr ar labu vārdu pieminu skolotāju, kura man pirmajā ceturksnī latviešu valodā ievilka svītriņu, nevis 2, ko es biju pelnījusi. Paldies Dievam, esam Latvijā, un, kā mana mammīte teica, es savus bērnus atvedu mājās, un paldies viņai par to," atminas Bišofa.
Teju visās uzrunās uzmanība, protams, tika pievērsta arī Ukrainā notiekošajam, kur tas pats režīms tikai ar citu vadoni priekšgalā turpina savas zvērības.
Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis uzsver, ka kopā ar ukraiņu brīvības cīnītājiem izsūtīto tēvi gulēja blakus uz nārām soda nometnēs. "Ar ukraiņu mātēm un bērniem mēs dzīvojām kaimiņos Sibīrijas sādžās. Vieni iznesot visu pašreizējo kara smagumu, ukraiņi cīnās ne vien par savu zemi, bet visas pasaules mieru un drošību," pauž Kaļķis.
Ivars Kaļķis
Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētājs
"Neesiet tik pašpārliecināti gan augšā esošie, gan pa zemi staigājošie, ka ar jums tas nevar notikt. Skatieties uz Ukrainu un centieties, cik vien jums personīgi ir iespējams, ziedot Ukrainas labā. Tad varbūt tas neskars jūs un mūsu mazbērnus."
