Lakotiem nagiem vīriešu aizturēšanas izolatorā. Transseksuālā Linda visu laiku atklātākajā intervijā par šausmām, dzīvojot neīstā dzimuma ādā

Linda, par Tevi Latvija strauji uzzinājusi pēdējo mēnešu laikā – Tu nupat startēji pašmāju sociālajā TV šovā, esi pieteikusies "Gatava pārvērtībām". Līdz šim Latvijā daudziem bija uzskats, ka "pie mums jau transseksuāļu nav, tas notiek kaut kur ārzemēs", un te pēkšņi parādies Tu. Cik liels solis Tev pašai ir šī atklāšanās? Cik lielam cilvēku lokam iepriekš bija zināms Tavs stāsts?

Iepriekš gadiem par to biju bijusi atklāta tikai šaurā draugu lokā. Man pirmais darbs bija klubā "Purvs" – tur biju bārmene, sekretāre, dejotāja. Tā līdz šim bija vienīgā publiskā vieta, kur atļāvos būt atklāta.

Ārpus "Purva" es varēju droši staigāt jebkur. Ārēji taču izskatos pēc sievietes. Bet tiklīdz jutu, ka kaut kur kāds sāk nojaust, manī ieslēdzās panika.

Atceros gadījumu, kad eju pa ielu, ceļu aizšķērso bariņš džeku. Redzu, ka nebūs labi, viens otram iesper, skatās uz mani. Es kā gāju, tā "urbu" pa taisno cauri. Gāju uz darbu, biju samiegojusies, neuzkrāsojusies. Pēkšņi viens no tiem džekiem, iepleš acis un pārsteigts iesaucas: "Eta že, eta že…" Bariņš pašķiras, es izeju cauri, un dzirdu, ka aiz muguras man sāk krievu mēlē kliegt: "Transvestīts!"

Godīgi sakot, atzīties kaut kur un kādam bija mans lielākais klupšanas akmens. Patiesībā tāds tas ir vēl tagad. Kad "Gatava pārvērtībām" atlasē man bija jākāpj uz skatuves un mikrofonā jāsaka visai publikai: "Labdien, mani sauc Linda, un es esmu transseksuāla", gandrīz zaudēju valodu. Bet pateicu.

Un ko šīs izlemšana vairs neslēpties mainīja?

Visu. Darīju to, jo sapratu, ka vai nu eju uz visu banku, vai nu… (Klusē)

Godīgi sakot, pēdējos gados es burtiski vilku savu dzīvi. Manī vairs nebija nekādas motivācijas. Reizes divas sāku hormonu terapiju, abas izgāzās.

Pirmo reizi tie bija deviņdesmitie gadi, Latvijā vēl zāles varēja dabūt bez receptēm. Pati uz savu galvu sāku dzert hormonus, jo tajos laikos par to ārsti vispār neko nezināja.

Pati uz savu galvu uzsāki hormonu terapiju, nezinot ne kādas devas, ne ko?

Mani pamācīja citi man zināmi transseksuāļi. Es zināju, ka, lietojot sintētiskos hormonus, man sāks krūtis augt, ka mainoties hormonu līmenim, mainīsies un kļūs maigāka āda.

Taču nesanāca palietot pārāk ilgi, jo Latvijā ieviesa recepšu medikamentu sistēmu. Vairs nevarēju lietot. Tā kā man krājumā bija, mēģināju lēnām mest nost, bet ausis bija ar vienām ūdens pumpām.

2003. gadā vairs galīgi neturējos rokās. Tajā laikā no Valmieras pārnācām dzīvot uz Rīgu.

Kas tie ir – jūs?

Es, sieva un dēls.

Un sieva un dēls to visu Tavu terapiju un pārvērtības tā vienkārši pieņēma?

Pirmo reizi, tajos deviņdesmitajos, kad to sāku, viņi nezināja. Domāju, kad sāksies pārmaiņas, tad pateikšu. Nevarēju saņemties.

Nu bet sieva taču ievēro, ka vīram, es atvainojos, sāk pēkšņi krūtis augt…

Nu, protams. (Klusē) Tās izmaiņas, no augšas skatoties, varbūt varēja pamanīt. Bet no priekšas – būtiski pamanīt nevarēja.

Un, jā, tajā 2003. gadā sapazinos ar vienu tādu pašu, un tas mani iedrošināja. Sākām kopā iet uz "Purvu", mums pat bija savs galdiņš. Mēs tajā laikā arī bijām vienīgās tādas.

Sākās mani tā saucamie "zvaigžņu laiki" (smejas).

Vai es pareizi sapratu – šajā "Purvā" Tu biji sieviete, bet pārējā laikā dzīvoji normālu ģimenes dzīvi – Tev bija sieva un bērns.

(Nopūšas) Tajā 2003. gadā beidzot saņēmos un sievai pateicu. Turpmākos divus dzīves gadus sarunājāmies tikai caur dēlu. Kaut vienā istabā dzīvojām.

Es viņu pilnībā sapratu. Viņa bija normāla heteroseksuāla sieviete, kurai bija citi dzīves mērķi. Es īstenībā savas sievas priekšā joprojām jūtos drausmīgi vainīga. Tas mani joprojām grauž. Taču tagad ar sievu vismaz labas draudzenes esam.

Un kā dēls uztvēra, ka tēva un mātes vietā nu būs divas sievietes?

Dēlam tolaik bija trīs vai četri gadi. Viņš jautāja, kāpēc tētis ir mammas drēbēs. Es izskaidroju. Prasīju, kas vairāk patīk – Linda vai tētis. Dēls atbildēja, ka Linda, jo esot smukāka. Tagad man ir uzaudzis jauks divdesmitgadīgs džeks, un viņam nav nekādu lieku jautājumu. Jo viņš to visu ir redzējis no bērna kājas. Viņš pieņem.

Jā, es arī pārbaudīju, vai viņam nav tas pats, kas man. Jo piedzimt nepareizajā ķermenī – to es nevienam savā dzīvē nenovēlu, pat ienaidniekam. Saprotot, ka dēlam šādu izjūtu nav, manī iestājās sirdsmiers.

Pēc kāda laika ar sievu pašķīrāmies. Tolaik dejoju, mani uzaicināja uz Izraēlu dejot un sniegt šovus.

Kā vīrietis vairs ģērbos tikai tajos gadījumos, kad man vajadzēja kaut kur iet ar pasi. Kad atbraucu no Izraēlas, "Purvā" viss pajuka. Biju piereģistrējusies vienā amerikāņu saitā kā modele, sāku strādāt tur. Tie bija labi ienākumi, paspēju nomaksāt kredītus.

Modele. Kādi bija Tavi darba pienākumi?

Tas bija videočats pieaugušajiem. Ko prasa, to dara. Galvenais uzdevums – ilgāk noturi cilvēku čatā, vairāk saņem. Man gāja ļoti labi – tagad jau skaitos dimanta meitene. Transgender, she-male – kā jau pasaulē pieņemts.

Tad es no Amerikas pasūtīju lūk (rāda) – hormonus krūtīm. Divas, trīs pudeles un gatavs – lētāk kā plastika. Bet tad pienāca krīze pasaulē un arī manā dzīvē.

Sākās ar to, ka viena meitene, arī tāda pati kā es, paņēma datoru, atnesa pie manis, lai salieku visas vajadzīgās programmas, jo es ikdienā ar datoriem ņemos. Viņa gribēja savākt pēc brīvdienām, bet es aizgāju uz nakti "tusēt", un pa to nakti manu dzīvokli "aptīrīja".

Nospēra manu datoru, viņas datoru – pusi mājas iznesa. Sarunājām, ka es viņai kredītā ņemu jaunu, man tas likās godīgi tomēr. Vienvārdsakot – iebraucu atkal mīnusos: sev dators uz kredīta, viņai dators uz kredīta. Jo bez datora jau es arī nevarēju strādāt.

Es iebraucu mīnusos, bet šo meiteni noslepkavoja. Nodūra. Un mani paņēma ciet kā aizdomās turamo. Iesēdināja īslaicīgās aizturēšanas izolatorā uz divām "sutkām".

Izolatorā kopā ar vīriešiem?

Jā. Es iegāju iekšā, man vēl kājām nagi bija nolakoti (smejas). Paldies, ka mani iepriekš pabrīdināja. Es jau nekur nebēgšu. Pārģērbos, "norāvu" rokām nagus, par kājām aizmirsu. Tajā laikā parūkas nēsāju, ar matiem nebija problēmu.

Mani ieveda izolatorā. Aizdomas par slepkavību? Ej pie "savējiem"! Un tur kādi divdesmit, iedomājieties kādi.

Bet policisti jau zināja, kas es esmu. Nākamajā dienā jau biju viena izolatorā. Tādā ziņā vismaz attieksme pret mani bija cilvēcīga, paldies par to. Bet nervi, nervi gan man tur daudz pazuda.

Bet beidzās viss labi?

Nu, protams. Paņēma analīzes, protams, ka es nebiju vainīga. Es nemaz nevarētu cilvēku nodurt. Piecas reizes iedurt vēderā – ārprāts! Es neesmu uz agresiju tendēta.

Pēc šī notikuma pienāca pasaules finanšu krīze. Arī mani ienākumi nenormāli kritās. Kādi vairs hormoni! Tā bija otrā lielā vilšanās. Otrā izgāšanās.

Laiks skrēja, man pienāca 40, un es ieslīgu dziļā depresijā. Jo mans mērķis bija līdz 40 gadiem pilnībā mainīt dzimumu. Un tad es sāku vilkt dzīvi.

Biju pie trijiem psihiatriem. Lai kandidētu uz dzimuma maiņas operāciju, vajadzēja vai nu pasēdēt Tvaika ielā un dabūt konsīlija ziņu vai arī trīs psihiatru atzinumu.

Tad mani pierunāja iet šovā "Aina", cīnīties par tiesībām. Uz filmēšanu devos "galīgā hlamā", jo sapratu, ka nespēju pārkāpt sev pāri. Sapratu, ka joprojām nespēju atklāti par sevi runāt.

Bailes no sabiedrības attieksmes?

Nē. Nekad neesmu izjutusi kaut kādas negācijas. Arī tagad, kad esmu publiski parādījusies. Ikdienā ielās mani pat nepamana. Nu, dažreiz kāds "tantuks" noskatās lielām acīm. Problēma nav sabiedrībā. Problēma ir manī.

Man ir kompleksi no sevis, paniskas bailes no sevis.

Kāpēc?

(Izmisīgi smiekli) Kā – kāpēc? Redzi, tu esi sieviete, tev visas detaļas ir savās vietās! Man viņu vispār nav. Mana iekšiene ar ārieni neatbilst. Es nevaru atļauties to, ko tu. Cilvēks, kurš dzīvo savā dzimumā, nevar iedomāties, kas tās par šausmām.

Jā, es nudien nevaru to iedomāties, un domāju, ka lielākā daļa sabiedrības nevar. Grūti saprast – Tavā vīrieša dzīvē taču viss bija kārtībā: mīloša sieva, dēliņš. Pastāsti, kādas ir tās sajūtas, kad Tu skaidri apzinies, ka esi piedzimis ne savā ķermenī? Kā tas var būt, ka vēlme mainīt dzimumu ir tik spēcīga, ka esi gatavs upurēt visu dzīvi?

Sievietes labi zina, kā ir staigāt jaunās kurpēs, kuras spiež un berž. Kad kājas tā noberztas, ka tu sapņo ātrāk no tām kurpēm tik laukā. Bet balle vēl nav galā, kājas saberztas un kurpes novilkt nevar.

Apmēram tāda ir mana dzīve. Es to pavadu kurpēs, kas man neder, bet kuras nevaru novilkt.

Pēdējais, ko Tev vajag, lai novilktu kurpes, ir dzimuma maiņas operācija?

Kaut vārdu Latvijā atļautu nomainīt, ja ne operācija. Bet, nē, Latvijas valodnieki neļauj, ja fiziski skaities vīrietis, pasē likt sievietes vārdu.

Es esmu tik tālu novesta, ka padomā – kas es īsti esmu? Ja es gribētu iziet ārā kā džeks, man visi pievērstu uzmanību, jo es to vairs nemāku – man jau visas kustības ir dabiski kā sievietei.

Tā vīrieša identitāte man ir sen nokritusi un pazudusi. Kur problēma nomainīt pasē vārdu?

Man apnicis regulāri skaidrot, kāpēc man pase ir uz vīrieša vārda. Nevaru aiziet pie ārsta. Stulbi, neērti jūtos. Mulsini to otru cilvēku, pašai kauns – stulba situācija.

Un zini, kas man visvairāk riebjas? Man riebjas vasaras. Jo es nevaru atļauties to, ko es gribētu – vienkārši uzvilkt peldkostīmu. Masāžas neizmantoju un netaisos izmantot. Jo es arī līdz pusei nevaru noģērbties, nu nevaru. Jo man jau te (rāda uz krūtīm) nekā nav.

Vai Tu redzi savu sapni kā īstenojamu? Cik vispār maksā dzimuma maiņas operācija?

2007. gadā tie bija 12 000 dolāru. Tepat Latvijā. Bet par maksu.

Anglijā, ja divus gadus nodzīvo kā sieviete, izej psihiatru, vari nomainīt jau dokumentus. Tad var arī dabūt valsts apmaksātu operāciju.

Iespēju aizbraukt no valsts kā izeju neesi apsvērusi? Ja jau tai pašā Anglijā transseksuāļiem labāka situācija?

Es negribēju aizbraukt, jo negribēju pamest dēlu. Tagad dēlam 20, tagad varētu.

Tu stāstīji, ka ar dēlu esi lieliskās attiecībās, allaž esi bijusi viņa dzīvē. Bet vai Tu nekad nebaidījies, ka dēlam varētu rasties problēmas Tevis dēļ? Skolas laikos citi vecāki un skolotāji pamanīs, sāks sačukstēties. Draugi jautās, kas tā par sievieti.

Nē. Esmu izvairījusies kaut kur rādīties dēla draugu klātbūtnē. Labi apzinājos arī to, ka viņam pakaļ uz skolu nevaru iet. Kāpēc man jārada dēlam problēmas saistībā ar vecākiem? Viņš taču nav vainīgs. Bet citādi mums ir lieliskas attiecības, tagad dēls pie manis dzīvo.

Linda, un kā Tev pašai ar attiecību fronti? Vai ceri vēl atrast mīlestību, izveidot ģimeni? Vai arī šīs cerības zudušas?

(Ilgi klusē) Es nezinu. Ja godīgi, vīrieši man nosituši apetīti uz sevi ar savu attieksmi pret sievietēm. Iepazīšanās portālos pirmā vēstule, kas atnāk – uzreiz jau stāsta, kā mani ņems priekšā.

Vēstulēs, ko no vīriešiem saņēmu, sapratu, ka viņi sievieti uztver kā "caurumu", kā izklaides objektu.

Un arī "Facebook". No desmit latviešu vīriešiem, kas uzraksta, nezinot kas patiesībā esmu, labi ja viens uzsāk sarunu normāli. Pārējie sāk sapņot, piedāvā "satiekamies un nodrāžamies" un tā tālāk.

Tā ir Latvijas vīriešu attieksme pret sievieti kā tādu. Un man personīgi viņa nepatīk. Labi, es varbūt strādāju videočatā, bet ārpus darba mani morāles principi nav tik zemi. Pēc pirmā svilpiena kājstarpi vaļā neveru.

.

Kad Tev pēdējo reizi bija attiecības?

Godīgi sakot, es viņas neesmu veidojusi. Es vienkārši nevaru atļauties. Es neesmu tik seksuāli nomākta. Un man nav laika skraidīt un izklaidēties. Man tomēr ir mērķis. Es gribu veikt to dzimuma maiņas operāciju.

Un ko tā mainīs? Vīriešos esi vīlusies, attiecību īsti nealksti. Tad jau kāda starpība, kas Tev zem tām drēbēm.

Tā mainīs visu. Visu. Es varēšu nomainīt pasi, kas nozīmē, ka varēšu atrast normālu darbu. Kādai darba intervijai es tagad varu pieteikties ar savu vīrieša pasi un sievietes izskatu? Viss beidzas ar dumjiem jautājumiem.

Es esmu nodzīvojusies tik tālu, ka pati sevi neieredzu, es sevi ienīstu. Pēdējos gados es tikai vilkos pa dzīvi.

Sapratu, ka vairs man zaudēt nav ko un izlēmu iet uz visu banku un būt atklāta. Atceros, kā ieraudzīju, ka būs atlase "Gatava pārvērtībām". Man bija trīs dienas līdz atlasei, lai izlemtu.

Pusstundu sēdēju un domāju – šovs taču it kā oriģinālām sievietēm. Ko man tur teiks? Tad nodomāju – sasodīts, ja pati neiešu un par sevi necīnīšos, kurš gan manā vietā to darīs? Ja tāda izdevība ir, kāpēc neizmantot? Katrai sievietei taču ir kāda nepilnība! Ari mana nepilnība ir tikai nepilnība. Bet te ir iespēja, ej un izmanto.

Mēs ar Tevi runājam tādā zīmīgā brīdī. Sācies jauns gads, un lielākā daļa no mums jaunu gadu sāk, izvirzot jaunus mērķus, lolojot jaunas cerības. Vai Tev ir sava apņemšanās, ko vēlies izdarīt šogad?

Operācijai naudu pa gadu noteikti nesakrāšu. Bet esmu sapratusi, ka katrs mazais solītis uz priekšu patiesībā ir liels solis. Ja tikšu šovā un man "nospīdēs" pārvērtības, tas jau būs solis uz priekšu, kas ļaus dzīvot normāli.

Darbs. Gribu atrast normālu darbu.

Sākt dzīvot savu dzīvi, nevis to vilkt. Tāds arī ir mans galvenais mērķis 2018. gadā. Pagaidām ticu, ka to izdosies realizēt.

Pēc sarunas Linda parādīja Skaties.lv arī attēlus no savas vīrieša identitātes. Mēs bijām pēdējie, kuri šīs bildes redzēja – Linda izlēma tās iznīcināt kā pēdējās atmiņas par laiku, kad viņa bija spiesta dzīvot to dzīvi, kas nebija viņējā.