"Eirovīzijas" atlases dalībniece "grēksūdzē" seksoloģei: Bērnībā gribēju kļūt par striptīzdejotāju

Jau 3. februārī sāksies cīņa par iespēju pārstāvēt Latviju "Eirovīzijas" starptautiskajā dziesmu konkursā Portugālē. Un tieši dziedātājai, producentei, komponistei un pianistei Katrīnai Gupalo būs gods šo cīņu atklāt – viņa uzstāsies ar pirmo kārtas numuru.

Īsi pirms šī notikuma par bērnības sapņiem, apreibinošām karamelēm un iemīlēšanos dziedātāju iztaujāja pazīstamā seksuālās dzīves eksperte Rita Lasmane.

Nezinu, vai Einšteins bērnībā sapņoja kļūt par izcilāko pasaules matemātiķi, bet esmu lasījusi, ka bijuši tādi mūziķi, kuri jau bērnībā gribējuši par tādiem būt. Katrīna, par ko tu gribēji kļūt bērnībā?

Atceros, kad bērnudārzā visas meitenes gribēja kļūt par frizierēm un skolotājām, mans sapnis krasi atšķīrās – gribēju kļūt par striptīzdejotāju. Nezinu, vai pie vainas bija meksikāņu seriāli, kas tajā laikā bija ļoti aktuāli, vai tā bija vēlme vienkārši paķircināt apkārtējos.

Un tāpēc tevi vecāki aizsūtīja mācīties uz mūzikas skolu, lai augstās mākslas novērš no tamlīdzīgām iedomām?

Drīzāk mūzika pati atnāca pie manis. Vecākiem bija citi plāni: Franču licejs, laba izglītība…

Mūzika ģimenē bija dvēseles lieta – dziedājām ukraiņu, latviešu tautas dziesmas. Tuvākais profesionālais mūziķis manā dzimtā laikam ir Milda Brehmane Štengele. Acīmredzot šie gēni mani aizvilināja uz skatuvi, uz mūzikas pasauli.

Vai vēlme paķircināt apkārtējos joprojām saglabājusies?

O, jā! Tā ir jautrāk! Pirms kāda laiciņa ar mākslinieku Jāni Romanovski uztaisīju šausmu filmas cienīgu "Tumšas naktes" mūzikas video, tam sekoja slavenā Preslija "Blue Christmas" versija, kur dziedu gan maigi naivā sievietes balsī, gan arī zemā vīrieša tembrā. Pārāk daudz nopietnības noteikti kaitē veselībai!

Tava dziesma "Apreibinošā karamele", kas pieteikta "Eirovīzijas" atlasei, neizklausās īpaši lecīga, tieši otrādi – tā glaužas, manuprāt, ikviena klausītāja ausī, jo katrs kaut reizi mūžā ir bijis iemīlējies un katrs atkal vēlas nonākt šajā stāvoklī. Es taču pareizi saprotu, ka tava dziesma ir par iemīlēšanos?

"Intoxicating Caramel" ir dziesma par iemīlēšanos tādu, kāda tā reāli ir, kad smadzenes pārstāj strādāt normālā režīmā, uz sejas parādās muļķīgs smaidiņš, bet, ai, cik skaista tajos brīžos šķiet pasaule!

Dziesma ir kā tāds straujš karuselis, kur mainās dažādi ritmi, balss izteiksmes, mūzikas instrumentu tembri. Bet izaicinošais moments šajā dziesmā slēpjas citur – tā ir rakstīta brīvi, bez metronoma. (Iespējams, tā ir pirmā dziesma Latvijas "Eirovīzijā" kādu desmit gadu laikā, kas rakstīta šādā veidā). Vēlāk ierakstījām vēl vienu versiju, kā vajag uz "klika", bet ritma maiņu burvība uzreiz pazuda. Palikām pie pirmās, "nepareizās" versijas.

Par nepareizību runājot, cik daudz procentos dzīvē jābūt pareizai un nepareizai?

Nezinu, kā sanāk. Par pareizību un nepareizību jau spriež tie, kuriem ir laiks to darīt. Pārējie bauda, priecājas, spēlējas, mīl, aizrautīgi kaut ko dara…

Tu esi no tiem, kuri dara. Pastāsti mums, vienkāršiem mirstīgiem, kur cilvēks, kurš sacer mūziku un vārdus, atrod tos meldiņus un visu pārējo, no kā rodas dziesma!

Šķipsniņa no kosmosa, šķipsniņa no manis… Rakstot vārdus, vienmēr fonā skan "Pink Floyd". Nejautā, kāpēc! Pati nezinu, tā vienkārši ir. Tas ir kā meditācija.

Kad teksts ir atnācis, tālākais notiek pie klavierēm. Taustos pa tām kā aklais, intuitīvi meklēju, kas man patīk un uz kurieni pati dziesma grib iet. Neliekos mierā, līdz rodas sajūta, ka viss ir atrasts un savās vietās. Tas ir ļoti konkrēts brīdis, pēc kura esmu gatava rādīt dziesmu citiem.

Ne mazāk interesants process ir pēc tam salikt visu kopā ar grupu, maniem talantīgajiem "Melnajiem putniem" (Katrīnas grupa "The Black Birds" – red.), ar kuriem lidojam uz viena viļņa. Tāda neparasta sajūta, ka tu ļauj ar savu dziesmu tālāk spēlēties citiem.

Un pat tad, kad viss ir ierakstīts studijā, vēl seko nereāli aizraujošs process, visu to montējot. Piemēram, kad dziesma "Red Buses" bija jau gandrīz gatava, abi ar skaņu režisoru sajutām, ka kaut kā pietrūkst. Un ierakstījām klāt vēl "Hammond" ērģeles.

Kā tu domā, kāpēc cilvēkiem vajadzīga mūzika, kāpēc viņi izdomāja tādu parādību kā dziesma?

Domāju, ka mūziku izdomā citplanētieši. Un tad sūta uz Zemi – līdz ar citām kosmiskām parādībām, piemēram, mīlestību. Kam vajadzīga mūzika? Lai viss turpinātos.

Pēc visa spriežot, tev ir kontakts ar citplanētiešiem vai, pareizāk sakot, tevī iebūvēta ierīce, kas uztver citplanētiešu vēstījumus.

Tieši tā! Citplanētieši neļauj man normāli dzīvot. Jādzīvo nenormāli un jāraksta "šarmējoši trakas" dziesmas.

Iespējams, nerātnākais Latvijas pieteikums "Eirovīzijai"