"Ainaži nav vieta, kur ārstē mežoņus, bet vieta, kur rada mežoņus!" Audžutēvs atklāti par bērna ievietošanu slimnīcā

Emuāra "Valtera blok(g)s" jaunākajā ierakstā atainota situācija par ģimenē ienākušo audžumeiteni, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. "Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas."

Ģimene nebijās no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai viņi varēs būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs mierināja, ka meitenei neesot pašnāvnieciskas vēlmes. Viņai esot nespēja tikt galā ar stresa situācijām. Speciālists vēl atklāja, ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas "žiletes", ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. "Izklausījās drusku šķebinoši, bet vēl vairāk sapratām, ka šādu, emocionāli traumētu bērnu nedrīkst atdot institucionālai aprūpei, jo tur viņa tiks sagrauta pavisam."

Sākumā meitene bijusi ļoti noslēgta, mazrunīga, bet apkārtējie saskatīja depresijas pazīmes. Tomēr audžumeita pakāpeniski rada saikni ar ģimenes pārējiem bērniem, kuri, kā uzskata blogeris ar lietotājvārdu "viuks", patiesībā arī bija atslēga uz viņas "atvēršanos". Tiesa gan, tas esot noticis ļoti, ļoti lēni. "Grūtības sākās ar skolas laiku. Pāris reizes ievērojām, ka uz meitenes rokām parādījušās kādas jaunas rētas, un mēģinājām izsecināt, kas tam ir bijis par iemeslu. Sākās mukšana no skolas. Un tad viss attīstījās lavīnveidīgi."

Sekoja pat paskaidrojumu rakstīšana policijā, liekot vecākiem noprast, ka ir kāds faktors, kas meitenei rada nenormālu, pat – paranormālu – trauksmes sajūtu. Bez speciālistu palīdzības atrisināt šo emocionālo rēbusu esot bijis ļoti sarežģīti, jo mājās nebija gandrīz nekādas neadekvātas uzvedības. "Mums netika izteikts neviens drauds, neviens rupjš vārds, nekas netika dauzīts, plēsts vai mētāts, nekāda ārdīšanās. Brīvdienās braucām kaut kur atpūsties, un viņa bija parasts, kluss bērns. Te sākās mūsu pirmā pieredze ar bērnu psihiatriju Latvijā."

Vecāki izvēlējās maksas vizīti, lai nenokļūtu "pie tiem "svaigākajiem" psihiatriem". Jau pirmajā tikšanās reizē ārste norādīja, ka visa pamatā ir autiska spektra traucējumi (AST). Tie meitenei radot nopietnas grūtības orientēties situācijās, kurās viņa atrodas. Speciāliste ieteica veikt testus, kuri vēlāk arī ārstes viedokli apstiprinājuši. Tā paša gada novembrī audžuvecāki nokļuva skaudrā situācijā, proti, trūka tālākās rīcības plāna. "Skolā viņu palaist vairs nebija iespējams, bet policija elpoja pakausī ar bērna nodošanu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē, un lielas daļas apkārtējo cilvēku kluss jautājums: "Kāpēc jūs bērnu neatdodat atpakaļ?" Psihiatres vienīgais ieteikums bija lēns un pacietīgs darbs, bet, lai saprastu, kā tālāk skolot bērnu, kas no skolas nepārtraukti skrien prom, un kaut kā attaisnotos likumsargiem, mums steidzīgi bija jātiek pie kāda nopietna medicīniska slēdziena."

Vienīgais no risinājumiem bija bērna ievietošana bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži". Vecāki cerēja, ka šeit izdosies precizēt diagnozi un saprast labāko terapijas veidu. Par spīti atšķirīgai informācijai par Ainažu slimnīcu pirmais iespaids esot bijis pozitīvs, taču šaubas radīja liegums aplūkot audžumeitas turpmāko dzīvesvietu, jo tajās telpās apmeklētājus nelaida. Vecākus bažīgus darīja arī tas, ka meitu sākumā ievietošot piecvietīgā istabiņā, bet vēlāk, kad atbrīvošoties, pārcelšot uz divvietīgo. "Nedaudz ieskicēšu meitenes īpašās vajadzības kā bērnam ar AST. Viņai ļoti svarīga ir privātā telpa, privātās lietas, mantas, kuras lieto tikai viņa, palielināts jūtīgums pret pieskārieniem, kaut kādām sīkām, traucējošām detaļām, garšām, smakām, troksni un tamlīdzīgi. Sākums piecvietīgā palātā neizklausījās daudzsološi."

Pēc nedēļas audžutēvs vēlējās apmeklēt savu meitu slimnīcā, taču viņam palūdza pagaidīt vēl nedēļu, lai meitene iedzīvojoties. Savukārt telefonsarunas laikā meitene izklausījusies samērā mierīga un vienaldzīga pret apkārt notiekošo. "Jautāju, ko ārsts, vai kaut ko prasa, vai liek darīt. Atbilde – neko. Ienāk divreiz nedēļā, paskatās, paprasa, kā iet, un aiziet." Meita vien lūgusi, lai kādam no personāla palūdz atļauju tomēr lietot savu zobu pastu, šampūnu, rakstāmos utt.

Vēl pēc nedēļas abi tomēr satikās, aizgāja uz ātrās ēdināšanas restorānu, kā arī sarunāja, lai personāls iedod meitai vajadzīgās lietas, ko viņa pati gluži vienkārši badījās palūgt. "[..] četrās sienās, bez nevienas krāsojamās grāmatas, zīmuļa, ķemmes, našķīša, bez nekā (jo ar to visu kāds kādam kaut ko var nodarīt), kopā ar citiem tādiem pašiem, un nemāki arī paprasīt to, ko tev vajag. Bijām solījuši, ka varbūt uz Ziemassvētkiem jau būs no slimnīcas laukā, bet tagad arī šo solījumu nācās lauzt, jo joprojām notika "novērošana"."

Jau atkārtotu tikšanos ar meitu slimnīcas vadītāja atteica, jo pēc iepriekšējās reizes bērns esot kļuvis nemierīgāks. "Teica, ka varot atbraukt ciemos turpat uz vietas, ja ļoti gribas. Tas bija Ziemassvētku laiks. Šī tikšanās bija līdzīga kā apciemojot cietumnieku (ir bijusi arī tāda pieredze). Meiteni atveda telpā, kurā mēs ar sievu varējām viņai iedot dāvaniņas, kuras viņa pie sevis glabāt nevarēs." Tēvs vēl atklāj, ka meitenes izskats un uzvedība liecināja par spēcīgu medikamentu klātbūtni organismā. Sarunas laikā meita lūdza, lai pasakot māsiņai atkal ievērot dažus ikdienišķus sīkumus. Šo lūgumu īpaši izceļ audžutēvs. "Slimnīcā kārtība ir ļoti strukturēta. Vecāki atnes bērna higiēnas lietas pārzinei, un tās vēlāk pēc vajadzības bērniem tiek iedotas. Zobu tīrīšana vakaros notiek sekojoši – uz paplātes visiem saliktas zobu birstes, katrs paņem savējo, un slimnīcas darbiniece visiem rindas kārtībā uzspiež uz birstes zobu pastu. It kā nekas tāds. Bet mūsu meitenei ir ļoti svarīga sava zobu birste un sava zobu pasta. Viņa pirms slimnīcas to veikalā pati sev rūpīgi izvēlējās. Bet šeit kāds var paķert ne to zobu birsti un pasta tiek visiem viena un tā pati.

Ainažu slimnīcas nostāja bijusi dzelžaina, proti, ja katram bērnam dos kaut kādus individuālus sīkumus, tad visi sāks gribēt pa savam. Tomēr audžutēvs uzskata, ka tieši šādi sīkumi arī bijuši tie, kas audžumeitai vēl vairāk pastiprināja trauksmi, kuru viņa mēģināja novērst ar darīšanu sev pāri, histērijas lēkmēm. "Kā to var nesaprast it kā profesionāļi?" retoriski jautā blogeris ar lietotājvārdu "viuks".

Drīz vien sekoja meitas "protests" un nokļūšana citā slimnīcā. Meitene pārstāja ēst un dzert, līdz viņu pārveda uz bērnu psihiatrijas nodaļu Gaiļezerā. "Pirmais iespaids par Gaiļezera nodaļu bija drūmāks, nekā par Ainažiem. Nolietojušās telpas, māsiņas dzelzs sejām, istabiņā aprakstītas sienas kā no psihodēliskām šausmenēm. Meitene jutās vainīga, ka tā sanācis, un lūdzās, lai vedu atpakaļ uz Ainažiem." Tobrīd meita gan vēl neatklāja par Ainažos izmantotajām biežajām fiksācijām.

"Par laimi Gaiļezerā psihiatre mani pierunāja, ka stāvoklis ir tāds, ka viņai vajadzīga nopietnāka uzraudzība. Es tobrīd nesapratu, kur ir tā atšķirība. Arī viņa par Ainažiem neko sliktu neteica. Un man ļoti negribējās lauzt bērnam doto solījumu." Taču tad tēvs Gaiļezerā uzzināja par izmantotajām fiksācijām jeb piesiešanām pie gultas. Šāda ārstēšanas metode tika pielietota arī Gaiļezerā, taču, kā atklāja audžumeita, šeit tas nenotiek tik ilgi, ja sien, tad vismaz atstāj kājas nepiesietas. Šī fiksēšana izmantota, lai meita sevi vēl vairāk nesavainotu. Jāpiebilst, ka Gaiļezera speciālisti konkrētā bērna gadījumu tobrīd uzskatīja par smagāko bērnu psihiatrijas nodaļā.

"Ja publiskajā telpā izskanējušās ziņas nav melīgas, tad mūsu bērns Gaiļezerā pagājušā gadā vispār ir bijis vienīgais, kuram tikusi piemērota fiksēšana. Turklāt viņa pati to uzskatīja par normālu, jo Ainažos mēdza atstāt piesietu visu nakti, tā, ka nevar pagrozīties un pagulēt. Un vēl ielika istabiņā, kur cita meitene ļoti bieži naktīs kliedz un skaļi runā."

Meita atklāja, ka Ainažos arī citus sēja pie gultas, dažus pat atstājot nofiksētus ļoti ilgu laiku. "Ja to nesauc par spīdzināšanu, tad, kas ir spīdzināšana? Dzīvnieku aizstāvji suņa piesiešanu ķēdē sauc par spīdzināšanu, kur suns var gan staigāt, gan celties, gan gulēt. Turēt bērnu stundām bez kustību iespējām pie gultas – tā nav spīdzināšana, bet ārstēšana? Mūsu audžubērns ne reizi pie mums mājās nav ārdījies vai darījis jebko tādu, ka būtu prātā jāienāk jelkādai domai par fiksāciju. Ainaži nav vieta, kur ārstē mežoņus, bet vieta, kur rada mežoņus. Kāpēc bērni draud bēgt no slimnīcas, ja viņiem tur viss tik ļoti patīk? Kāpēc bērnu namos tiek draudēts ar Ainažiem kā soda izciešanas vietu?"

Pirms izrakstīšanas no Gaiļezera audžuvecāki vaicāja psihiatram, kā rīkoties, sūtot uz skolu, kura bija galvenā stresa vide iepriekš. Ārsts atbildējis, ka šādiem bērniem izglītības sistēma nav paredzēta, "viņiem nav nekādas nākotnes". Un labākais, ko varot darīt, ir nodrošināt puslīdz normālu aprūpi, jo šādu bērnu nākotne tāpat esot pansionāts. "Būtībā, bērns tika atklāti norakstīts. Ar šādu attieksmi tādi bērni arī tiek aprūpēti. Piedzīvojām, ka vecā kaluma psihiatri AST vispār uzskata par kaut kādu joku diagnozi, jo padomju psihiatrijā tāds autisms neeksistēja. Arī mums tika likta priekšā šizofrēnija kā galvenā problēma. Par laimi slimnīcā bija arī psihiatri, kuri šo diagnozi kategoriski noraidīja."

Kopš salīdzinoši nesenās izrakstīšanas no slimnīcas audžubērns neesot izdarījis nevienu redzamu paškaitējumu. "Ja iepriekš mācības skolā sagādāja nopietnas problēmas, tad šo gadu viņa pabeidza ar labiem un teicamiem rezultātiem klasē, mācās patstāvīgi un ar prieku. Regulāri apmeklē mākslas skolu. Mēs bez satraukuma varam atstāt viņu mājās kopā ar pārējiem bērniem, vai vienu pašu. No rītiem meitene pieceļas pati pirmā, agri, lai citiem nebūtu uz viņu jāgaida vannas istabā. Pēdējos rītos mums vienmēr ir saklāts brokastu galds, kas nekad nav prasīts. Es varu apgalvot, ka mums ir lielisks audžubērns, kurš mūsu ģimenei devis vairāk, nekā mēs varējām iedomāties. Mēs sarunājamies, jokojamies, diskutējam, braucam ceļojumos, darām daudz ko kopīgi. Pirms gada man nekas tāds sapņos nerādījās."

Audžutēvs neslēpj, ka meitene emocionāli vēl joprojām esot "uz ļoti plāna ledus", ka katru nedēļu ir vizīte pie psihoterapeita. "Es zinu, ka pēc gada daudzas šodienas bažas būs mazinājušās, un, arī izdzirdot vārdu "Ainaži", viņai zosāda vairs neuzmetīsies. Un es ticu, ka viņa nedzīvos pansionātā, bet piepildīs to, par ko sapņo kļūt," uzskata ģimenes galva.

Savā emuārā vīrietis pauž uzskatu, ka Ainažu slimnīcas skandālā ir milzum daudz dažādu ielaistu problēmu. "Bērnu psihiatrijas līmenis mūsu valstī ir atstāts katastrofālā līmenī. Iedomājieties bērnudārzu, kurā bērnus ikdienā pieskata auklītes, bet divas reizes nedēļā ierodas arī viena audzinātāja. Ainažu slimnīcai ir jānodrošina profesionālu ārstu komanda. Un, būsim reāli, visticamāk, tas nebūs iespējams, tāpēc šo slimnīcu jāver ciet un atbildība vadītājai ir jāuzņemas – vismaz kā ārstniecības iestāde tā nevar pastāvēt. Garīgi traumētu bērnu nevar izārstēt, ja viņu turpina garīgi traumēt."

Vīrietis velta kritiku arī Veselības ministrijai, bērnu psihiatrijas nozarē strādājošo kvalifikācijai un tam, ka šajā sfērā netiek piesaistīti gados jaunāki speciālisti. "Garīgi slimie bērni nepazudīs līdz ar Ainažu slimnīcas likvidēšanu – viņi ir un vienmēr būs mūsu sabiedrības daļa, par kuru daudziem ir grūti un neērti runāt. Var jau viņus turēt piesietus un prom no citiem cilvēkiem, bet arī viņi ir cilvēki – tādi paši, kā tu un es, un nav pelnījuši pamestību un nolemtību tikai tāpēc, ka tādi nākuši šajā pasaulē."

Jau vairākkārt rakstīts, ka bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži" pēc vairāku vecāku saņemtām sūdzībām veikta pārbaude. Notikušā izmeklēšanā iesaistījies Tiesībsargs, Veselības inspekcija un pat Ģenerālprokuratūra.