Mūsu kaimiņi februārī bija labākā situācijā, lai savu valsti dibinātu, taču, kā skaidro vēsturnieki, patiesībā viņu neatkarība pastāvēja tikai "uz papīra".
Tas, ka Latvija savu neatkarību proklamēja tikai 1918. gada novembrī, nevis februārī kā igauņi un lietuvieši, ir tikai pašsaprotami, skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons. Latvijas teritorijā nepārtraukti atradās frontes līnija – nebija iespējama normāla dzīve, kur nu vēl politiska rakstura darbības vai pulcēšanās. Bez policijas atļaujas pat nedrīkstēja sanākt kopā vairāk par trim cilvēkiem.
Turpretī Lietuva kopš 1915. gada atradās pilnīgā vācu okupācijas varā, un februārī, kad Vācija pieļāva neatkarības proklamēšanu, tas bija darīts politisku iemeslu dēļ. "Šeit sakrīt Lietuvas nacionālās intereses ar vācu interesēm, kuri zina, ka poļi pēc kara beigām prasīs no viņiem arī Viļņu, un tādā gadījumā viņi varēs izmantot šo lietuviešu faktoru, ka arī lietuvieši to grib," uzsver Jēkabsons.
Savukārt Igaunija savu neatkarību proklamēja brīdī, kad lielinieki bija jau izgājuši, bet vācu karaspēks vēl nebija ienācis. Taču, tikko kā tas ienāca Igaunijā, valsts karogi tika norauti un valdības darbs netika pieļauts. Arī Lietuvā valdība reāli nedarbojās – visas Baltijas valstis kā neatkarīgas sāk darboties vienlaikus – novembrī pēc Kompjeņas pamiera parakstīšanas un karadarbības izbeigšanas.
Ēriks Jēkabsons
Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks
Ļoti bieži latviešiem tiek pārmests, ka arī tad bijām pēdējie. Taču tas ir absolūti loģiski. Citādāk nemaz nevarēja, ņemot vērā frontes līniju Latvijas teritorijā.
Jāpiemin, ka Lietuva 16. februārī neatzīmē valsts dibināšanu, bet gan neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu, ko likvidēja Krievija 18. gs., anektējot Lietuvas teritoriju.
